LEĢENDAS LAUSKA

40

Laikam ir divi stāvokļi. Pirmais, kurā tu paspēj vien nobrīnīties cik ātri tas skrien. Šķiet, tu esi spēris vien soli, bet ir jau pagājusi visa diena. Bet ir arī otrs stāvoklis, kad tev sāk likties - sekunde velkās stundām. Tu lūkojies pulksteņa ciparnīcā, kura acīmredzami smejas par tevi, kustoties tik lēni, cik spēj.

Pēdējā nedēļā ir klājš piemērs otrajam laika stāvoklim. Nekas nenotiek un brīžiem man sāk šķist, ka tas ir sliktāk par nepārtrauktiem cīniņiem. Esmu uzvilkta kā stīga, gaidīdama jebkādu zīmi, ka briesmas tuvojas, tomēr šādu zīmju nav. Es nespēju saprast kādēļ pretinieki klusē kā ieņēmuši ūdeni mutē. Iepriekšējie uzbrukumi sekoja vien pēc otra, neļaudami pat atpūsties to starplaikā, savukārt tagad atpūta ir tā, kas liek man jukt prātā.

Viena diena ir identiska nākamajai. Es pamostos, ieeju dušā, paēdu un dodos uz treniņu. Tur tiek pavadītas divas "aizraujošas" stundas Vlada un Saimona sabiedrībā. Pirmais cenšas saglabāt nopietnu sejas izteiksmi, kamēr Saimons ber neskaitāmos jociņus. Es neuzdrošinājos Vladam pajautāt kādēļ viņš palīdzēja Saimonam, tomēr kāda klusa balstiņa skandē, ka no tā nemaz nebūtu jēga. Vlads ar katru savu kustību skaidri pauž, ka nevēlas par to runāt. Es arī neuzprasos. Vienīgā pozitīvā nots ir Mareka apciemojums. Nu jau puisis ir gandrīz atlabis un nebeidz šķendēties par to, ka viņu nelaiž mājās. Viņa māte ir ne pa jokam satraukusies. Kurš gan nebūtu satraucies, ja dēls nerādītos mājās jau nedēļu un iemeslus pavēstītu īsziņā? Tās teksts ir visai īss un pilnīgi nesaprotams "Tuvākajā laikā mājās nebūšu". Džordans mēģina izvilkt no puiša informāciju par uzbrucējiem, tomēr tam allaž seko vien bezsakarīga murmulēšana no Mareka puses.

Treniņš jau sen ir aiz muguras un ir pienākusi labākā dienas daļa - Mareka apmeklējums. Puisis kaut ko aizrautīgi stāsta, lai arī es jau sākumā zaudēju sarunas pavedienu. Vai viņš kaut ko minēja par bioloģijas pārbaudes darbu? Vai varbūt riteņbraukšanu? Nav ne jausmas.

"Un tad es viņu nogalināju!" puisis mazliet skaļāk nosaka, un es pārsteigti paceļu skatienu.

"Ko tu nogalināji?" pārjautāju, cerēdama, ka pārklausījos.

"Vienkārši pārliecinājos, ka tu ļoti uzmanīgi manī klausies," puisis nosaka, izpūsdams gaisu no plaušām.

"Piedod," vainīgi izdvešu, uzlūkodama slimnieku. Saules stari no loga liek viņam mazliet aizžmiegt acis, kas savukārt rada ķīnieša efektu (nekādu pretenziju pret ķīniešiem).

"Par ko tu visu laiku domā?" Mareks jautā, paliekdamies mazliet uz priekšu, kā gribēdams labāk saklausīt tos noslēpumus, kurus klāstīšu. Problēma ir tajā, ka es nedrīkstu viņam neko stāstīt. Tādi ir likumi.

"Nekas tāds, par ko tev vajadzētu satraukties," bilstu, zinādama, ka tie ir meli. Manas problēmas viņu gandrīz nogalināja.

"Tam ir kāds sakars ar tiem..." viņš brīdi apdomājās, kā nebūdams pārliecināts vai vēlas teikt sekojošos vārdus, "paranormāliem?"

Spēji ievelku elpu, sirdij iepukstoties straujāk. Kā viņš zina?

Tikko puisis pasaka vārdu "paranormāls", es bez apdomas pielecu kājās un pielieku savu plaukstu priekšā viņa mutei. Veltu bažīgu skatienu durvīm. Mareks paskatās man acīs un uzspiež man uz plaukstas skūpstu, kā sacīdams, ka satraukumam nav iemesla.

"Es tevi pazīstu vairāk par 10 gadiem," viņš nosaka, "Tu domā, ka es nepamanīju visas tās dīvainības? Vēl jo vairāk, es dzirdēju sarunu starp to galveno un ārstu. Viņi domāju, ka esmu bez samaņas, bet tā gluži nebija."

Es turpinu blenzt puisī, it kā viņš tikko būtu pateicis, ka ir redzējis pegazu, kurš dzied "Kas dārzā". Nevar būt, ka viņš visu zina... Zināšana ir bīstama. Ja kāds uzzinās, ka Mareks ir lietas kursā... Tagadējās traumas būs sīkums salīdzinājumā ar to, kas notiks, ja Džordans padzirdēs par Marekam pieejamo informāciju.

"Ei, nomierinies," Mareka balss sasniedz manas ausis, "Es nevienam neko neteikšu. Mēs taču esam draugi? Kam tad draugi ir domāti?"

Pēc šiem vārdiem es vāri pasmaidu, lai arī satraukums pakrūtē nemazinās.

"Tātad, draugi ir domāti, lai glabātu noslēpumu par otra drauga dīvaino dzīvi, kas atgādina kādu īpaši neveiksmīgi fantāzijas filmu?" drošības labad pārjautāju.

Mareks atbild ar skolotāja cienīgu balsi :"Manuprāt, Viktorijas jaunkundzei ir izdevies vārds vārdā atkārtot definīciju."

Es uzjautrināti iekožu lūpā un metu Marekam ar spilvenu. Tas piezemējās mazliet pa labi no puiša. Vēl neesmu droša, ka puiša kauli izturēs pat spilvena sitienu, tādēļ visus nopelnītos "soda punktus" viņš izjutīs pēc izārstēšanās.