LEĢENDAS LAUSKA

95

Pēc pāris minūtēm es jau esmu ģērbta Vlada iedotajā sporta tērpā. Es biju rēķinājusies ar to, ka zāle būs pustukša, jo stundas ir beigušās, tomēr mani minējumi izrādās kļūdaini. Rodas iespaids, ka lielākā skolas daļa ir tieši šeit. Daži celā smagumus, citi skrien, bet vēl citi – cīnās.

Lūkojoties apkārt, es palaižu garām brīdi, kad Vlads man pamet boksa cimdus. Tā nu tie mierīgi nokrīt man pie kājām.

Vlads nopūšas :"Jūtu, ka man šodien būs viegla uzvara."

Neteiktdama ne vārda, es paceļu cimdus un uzvelku tos. Godīgi sakot, bokss man īpaši nepatīk. Es daudz labprātīgāk situ ar dabas doto – ar dūrēm.

Vlads mēmi pamāj uz vienu no brīvajiem boksa maisiem.

"Es domāju, ka tu gribi cīnīties..." mulsi nosaku.

"Tu esi zaudējusi savu izveicību un nekādi cīniņi nebūs līdz tu to neatgūsi," vīrietis mierīgi nosaka un vēlreiz pamāj boksa maisa virzienā.

Dīvainā kārtā šie vārdi mani aizvaino. Zaudējusi izveicību? Varētu uzreiz pateikt, ka esmu palikusi par vārguli. Pēdējās nedēļās man nebija laika trenēties un pat man būtu jāatzīst, ka esmu zaudējusi ķērienu. Vēl viena no dzīves mistērījām – es joprojām neatbalstu Džordanu un joprojām nevēlos pildīt savu darbu, tomēr viens ir saglabājies – es joprojām gribu palikt labākā. Es vēlos, lai vecāki ar mani lepotos, lai viņi nedomātu, ka viss viņu darbs ir aizgājis kaķim zem astes. Es gribu būt tā, kas atgādinās Džordanam un visiem pārējiem kāds bija sākotnējais mūsu organizācijas mērķis. Mēs nekarojam ar paranormāliem – mēs viņiem palīdzam. Pārāk daudzi ir par to aizmirsuši. Diemžēl, ar esošo fizisko sagatavību, es varu pat necerēt uz šī mērķa piepildīšanu. Mani nogalinās pie pirmās izdevības.

Piesoļodama pie maisa, es sāku sist. No sākuma lēni, kā atsaukdama atmiņā katru kustību, bet tad aizvien ātrāk.

"Sit ar visu ķermeni, nevis tikai ar rokām," Vlads nosaka,atspiezdamies pret sienu, kura atrodas netālu.

"Stiprāk sit," vīrietis nokomandē, tikko es izpildu pirmo norādi. Viegli aizkaitināta, es sāku zvetēt maisu spēcīgāk.

Ar acs kaktiņu es manu Hariju, kurš ir apsēdies uz viena no soliņiem otrā zāles galā un strauji elso pēc skrējiena. Puiša violetīgais sejas tonis acīmredzot netraucē.

Kārtējais sitiens izrādās spēcīgāks par iepriekšējiem un boksa maiss sašūpojas. Man nākas to apstādināt, lai turpinātu zvetēšanu.

"Pēdējā laikā tu esi visai agresīva," Vlads mierīgā balsī paziņo, it kā runātu par laikapstākļiem.

"Vai es kādreiz esmu bijusi mierīga?" aizkaitinātu noprasu, iezveldama maisam. Cik es sevi atceros, man nekad nav bijis raksturīgs miers. Es nebiju viens no tiem bērniem, kas visu dienu no vietas skraidelē, smejas un tērē neizsmeļamās enerģijas rezerves, tomēr es arī nesēdēju uz vietas. Man bija un joprojām ir raksturīga agresija. Es spēju būt asa un neciešu, kad kāds man norāda uz kļūdām. Šī iemesla dēļ, man ir grūti uzturēties Vlada sabiedrībā. Viņš var atrast kļūdu pat tur, kur tā nav iespējama.

"Nē, neesi gan," Vlads atzīst, atkāpdamies no sienas un piesoļodams tuvāk, "Tomēr tu nekad neesi metusies kautiņos, ja tas nebija nepieciešams. Tavi vecāki teica, ka izņemot sporta zāli, tu esi mierīga un nobriedusi."

"Vecāki? Atradi kam jautāt," īgni nosaku, no visa spēka iezveldama maisam, "Kā nesen izrādījās, mani vecāki nepazīst mani un es nepazīstu viņus."