LEĢENDAS LAUSKA

110

"Tev ir kaut mazākā nojausma, kur viņu varētu meklēt?" Mareks jautā, straujā solī sekojot man, "Un kas ir daudz svarīgāk, vai ir kaut mazākā iespējamība, ka viņa piekritīs? Tu nojauci viņas bēgšanas plānu iepriekš, šaubos, ka pēc tā viņa mums uzticas."
Saimons uzjautrināti pasmaida :"Man šķiet, ka šodien tu pārsiti personīgo rekordu un pateici vairāk par vienu vārdu. Apsveicu."
Mareks izliekas nemanām Saimona komentāru. Es daru tāpat.
"Man nevajag viņas uzticību," paziņoju, "Viņa grib tikt prom no šejienes, tas mūs vieno."
Mareks nepārliecinoši pamāj ar galvu, apstādamies pie vienām no meiteņu stāva durvīm. Visu iepriekšējo dienu es pavadīju staigājot šurpu turpu pa koridoru, it kā mani būtu izdzinuši no savas istabas. Realitātē, es gaidīju, kad parādīsies Sofija un norādīs uz savu istabu. Ja tagad izrādīsies, ka manas pūles bija veltīgas, es kādam iesitīšu.
Redzēdams, ka gan es, gan Mareks bremzē, Saimons nopūšas un trīs reizes pieklauvē. Nesagaidīdams atbildi, viņš atver durvis un iesoļo istabā, kura ir gandrīz identiska manai. Saskatījusies ar Mareku, es sekoju puisim.
Vienīgais cilvēks telpā ir Sofija. Otra gulta ir brīva, tomēr spriežot pēc saņurcītās segas, tur kāds dzīvo. Sofija sēž savā gultā un kaut ko zīmē kladē. Sadzirdējusi mūsu soļus, viņa paceļ skatienu. Marekam izrādījās taisnība – viņa tik tiešām mums neuzticas. Sākotnējo pārsteigumu nomaina aizkaitinājums.
"Ko jūs šeit aizmirsāt?"
Saimons iekrīt vienā no klubkrēsliem, pirms tam paķerdams vienu grāmatu no plaukta. Puisis izklaidīgi atšķir vienu no atvērumiem un aplūko bildes. Es ar vieglu skaudību to visu vēroju. Šķiet, Saimons jūtas kā mājās jebkuros apstākļos.
"Atnācām palasīt..." Saimons iesāk un aizver grāmatu, lai aplūkotu tās nosaukumu, "Veronikas Bergmanes 'Kā pasargāt sevi no paranormāla?'"
Puisis saviebjas un nomet grāmatu uz grīdas :"Kas tas par sviestu?"
Sofija noliek malā savu zīmējumu kladi un pielec kājās :"Klau, zeltmati, tu mani kaitini."
Saimons pasmaida, it kā būtu izdzirdējis komplimentu :"Viktorij, tu dzirdēji, viņa mani nosauci par zeltmati!?"
"Varbūt ķersimies vērsim pie ragiem?" jautāju, saprazdama, ka Saimons var turpināt jokot līdz pat vakaram.
Sasitis plaukstas, Saimons pielec kājās :"Galvenais nevienu ragu nenolauzt."
"Malvīne, mēs atnācām, lai lūgtu tev palīdzību," Mareks nosaka, pievērsdams sev Sofijas uzmanību.
"Tu esi vienīgais cilvēks, kurš mani sauc vārdā," viņa ar vieglu pārsteigumu nosaka, "Man būtu jāsāk uztraukties?"
Mareks nebilst ne vārda, skaidri norādīdams uz to, ka gaida atbildi.
Nopūtusies meitene atkal apsēžas uz gultas malas :"Kāda velna pēc man būtu jums jāpalīdz? Jūsuprāt, esmu prātu izkūkojusi, lai palīdzētu ienaidniekam?"
Saimons uzjautrināti iesmejas, uzlūkojot meiteni :"Tu esi viens no tiem cilvēkiem, kuram cilvēki dalās tikai vienā kategorijā – ienaidniekos? Pateikšu tev ko jaunu – mēdz būt cilvēki, kuri vēlas tev palīdzēt. Piemēram, mēs."
Sofijas skatiens nocietinās, ļaujot noprast, ka viņa netic nevienam vārdam :"Negribu tevi apbēdināt, bet tu dzīvo ar rozā brillēm. Izpalīdzīgiem cilvēkiem šajā pasaulē nav vietas, viņi mirst evolūcijas gaitā, jo izdzīvo stiprākais. Jūs izskatāties pēc egoistiem, tāpēc varu droši pateikt, ka jūs esat daļa no evolūcijas. Tātad, secinājums ir viens – jūs gribat mani kaut kur izmantot, saviem personīgajiem mērķiem."
"Es tā skatos, tu esi ļoti dzīvespriecīga un pozitīva persona," Mareks ar jūtamu ironijas pieskaņu balsī nosaka.
"Mēs tik tiešām vēlamies tevi izmantot, tomēr lieta ir tāda, ka tu pati būsi priecīga par rezultātu," puisis nosaka, piesaisot sev Sofijas skatienu. Meitene šķiet uzmanīga, it kā viņa atrastos nikna suņa klātbūtnē un baidītos, ka šis suns viņai iekodīs. Ņemot vērā visu iepriekš notikušo, es nevaru viņu vainot.
"Tātad?" viņa jautā.
"Ja tu mums palīdzēsi, mēs aizbēgsim no šejienes,"
Sofijas skatienā jaucas neticība un vēlme ticēt :"Un kāda veida palīdzība jums ir nepieciešama?"
Mareks mani uzlūko, kā vēlēdamies norādīt, ka tagad ir mana kārta runāt. Viņš joprojām nesaprot kā darbojas mūsu plāns. Godīgi sakot, arī es jūtos tāpat.
"Tavas spējas. Kā tās strādā?" jautāju.
Sofija nopūšas :"Tas viss ir ļoti sarežģīti. Kaut kas līdzīgs wi-fi. Es pieskaros kādam cilvēkam, kurš, piemēram, slimo ar vējbakām, un tad es varu šo slimību nodot citiem ar tādu kā gaisa viļņu palīdzību."
Saimons uzjautrināti iesmejas :"Un tā radās 'homo – punktainais'."
"Tad tu mums palīdzēsi?" jautāju.
Sofija brīdi svārstās, lūkodamās te uz mani, te uz Mareku. Šaubas viņas acīs ir skaidri saskatāmas. Viņa mums neuzticas.
"Jā," pēc ieilgušā klusuma, viņa izdveš.