LEĢENDAS LAUSKA

35

Mēs nonākam līdz mašīnai tieši laikā. Tikko es aizveru durvis, sāk gāzt lietus, it kā kāds būtu pārdūris milzīgu ūdens maisu. Lietus sitas pret mašīnas stiklu, piepildot ar šo skaņu visu salonu. Apkārtne ir iegrimusi tumsā. Šķiet, kāds ir izslēdzis gaismas slēdzi, padarot apkārtni drūmu un aukstu. Mašīnas tonētie stikli tikai pastiprina šo iespaidu. Mani vecāki un Saimona tēvs ir jau aizbraukuši, tādēļ mums nākas iekārtoties vienīgajā šeit vēl esošajā mašīnā – Džordana. Vīrietis ar savu izsmalcināto apģērbu drīzāk iederētos kādā šikā ballē, nekā ar dubļiem aptraipītā mašīnā. Vadonis uzmet skatienu pārējiem, kā pārliecinādamies, ka visi ir uz vietas, un iedarbina džipu. Tas ierūcas un izkustas no vietas, uzsākdams ceļu mājup. Redzamība ir tuva nullei.

"Izskatās, ka māte daba mums novēlēja laimīgu ceļu..." Saimons nosaka, pieskardamies vēsajam logam.

Spogulī manu Džordanu sakniebjam lūpas. Vlads, savukārt, vēro ceļa labo pusi. Rodas iespaids, ka neviens nav dzirdējis puiša vārdus. Par laimi, nešķiet, ka viņu tas īpaši uztrauktu.

Pēc brīža arī es atlaižos savā sēdeklī un bezemocionāli veros taisni sev priekšā. Pusi attēla aizņem Džordans, bet otru pusi – logs, kurš neļauj saskatīt gandrīz neko. Es brīnos kā šoferis vispār ir spējīgs vadīt mašīnu, ja to maz var nosaukt par braukšanu. Liekas, mēs kustamies ar ātrumu 1m/s.

Pusceļā es uztveru grūti izskaidrojamu impulsu. Esmu to jutusi jau ne reizi vien, taču joprojām neesmu radusi īstos vārdus, lai raksturotu šo dīvaino parādību. Tā liek sajust cita cilvēka spēku, iekļūt viņa galvā. Šoreiz gan tas nav Saimons. Es jūtu kaut ko, kas pazūd un atkal atgriežās atpakaļ. Kas līdzīgs... neredzamībai.

"STĀT!" skaļi nokliedzos, pievēršot sev visus skatienus. Šoferis satraukti norausta stūri un mums knapi izdodas noturēties uz slidenā ceļā.

"Kas kaiš?" Vlads satraukti vaicā.

"Neredzamais ir kaut kur tuvumā," nočukstu. Mašīnā iestājas pilnīgs klusums, kuru pārtrauc vien lietus lāses. Vlads īsu mirkli vēro mani, kā cenšoties apjaust vārdu nozīmi. Kad tas notiek, vīrietis uzlādē ieroci. Tādu saņem arī Džordans. Es tieku apgādāta vien ar mazu nazīti.

Abu vīrieši saskatās, aizskaita līdz trīs un izkāpj no mašīnas. Man un Saimonam tiek dota pavēle palikt mašīnā un nepievērst sev uzmanību.

Manī nav lielākas vēlmes, kā mesties ārā no mašīnas un palīdzēt pārējiem, tomēr es visai drīz saprotu, ka nespēšu uzvarēt to, ko neredzu. Nav gan īsti skaidrs, kā to taisās izdarīt Džordans un Vlads, bet tas jau ir cits jautājums. Es pieploku logam, cenzdamās saskatīt vismaz kaut ko cauri lietus biezajam aizkaram, taču skatienam atklājas vien miglaini apveidi. Saimons dara to pašu. Spriežot pēc viņa neapmierinātās sejas izteiksmes, tas nevainagojas panākumiem.

Pēkšņi es sadzirdu skaļi sāpju kliedzienu. Tas ir kaut kas starp kliedzienu un raudāšanu. Man nav jāredz cietējs, lai zinātu, ka viņš izjūt neciešamas sāpes. Mašīna apslāpē daļu skaņu, tādēļ es nespēju saklausīt ārpusē norisošo sarunu. Sasodīts!

Pēkšņi logam sāk tuvoties melns siluets. Tas kustas lēni, it kā tas sagādātu grūtības. Ķermeni pāršalc bailes par to, ka kāds ir ievainots. Kāds no mūsējiem.

Atveras durvis manā pusē un lietus dārdēšana acumirklī pieņemas skaļumā. Nācējs ir Vlads. Vesels un neskarts. To gan nevarētu par jaunekli viņa rokās.

"Marek!" satraukti noelšos. No melnajiem matiem tek ūdens, apģērbs ir viscaur slapjš. Vietumis tas iekrāsojas sarkans. Puiša seju klāj neskaitāmas brūces, it kā kāds būtu viņu sitis stundām ilgi. Visur, kur nav apģērba, ir vienas vienīgas brūces un asinis.

Vlads palīdz iedabūt cietušo mašīnā un aizver durvis.

"Marek..." pārbiedēti nočukstu, pasniegdamās pēc ūdens pudeles. Ir jātiek vaļā no tām asinīm.

"Tavs krekls," īsi nosaku, pamādama Saimonam. Viņš mulsi veras pretī, nespēdams saprast, ko ar to domāju.

"Man vajag notīrīt asinis, iedod savu kreklu!" neiecietīgi atkārtoju, nespēdama paciest puiša lēno domāšanu.

Kad vārdu jēga tomēr sasniedz viņa uztveri, puisis pamāj, novelk uzvalku un sāk pogāt vaļā kreklu. Es nespēju neizdvest aizkaitinātu ņurdienu. Vai tiešām nevar vienkārši noraut to sasodīto kreklu!? Mareks, sāpēs viebdamies, mēģina pagriezties uz sāniem, taču es neļauju viņam to izdarīt.

"Sēdi mierīgi," čukstus pavēlu. Viņš paklausa.

Pagriežoties atpakaļ pret Saimonu, saprotu, ka viņš jau ir novilcis kreklu. Tagad puisis ir ģērbies vien biksēs, atklādams muskuļoto augumu. Mūsu skatieni uz īsu brīdi satiekas, liekot man novērsties un izraut kreklu viņam no rokām. Tam tiek uzliets ūdens. Mazliet trīcošiem pirkstiem ņemos tīrīt asinis. Slapjajam audumam pieskaroties Mareka sejai, viņš klusi novaidas.

"Čšš..." mierinoši nočukstu.

"Vika..." viņš iesāk. Es vēlreiz, nu jau skaļāk un uzstājīgāk, lieku puisim aizvērties.

Negaidīti atveras mašīnas durvis un sēdekļos iesēžas Vlads un Džordans, slapji līdz vīlei.

"Kā viņš jūtas?" Vlads jautā, uzmezdams skatienu Marekam.

"Ideāli, perfekti. Esmu droša, ka viņš nekad nav juties tik labi kā tagad," sarkastiski atcērtu. Vlads nebilst ne pušplēstu vārdu par manu aizkaitināto toni.

"Izskatās, ka neredzamais ir aizgājis. Tam pietika tikai ar Mareku," Džordans bilst. Es mēģinu atcerēties no kurienes viņš zina puiša vārdu, tomēr visai drīz saprotu, ka vadonis zina par manu dzīvi vairāk nekā es pati.

Es cenšos pat nedomāt par to, kas notiktu, ja mēs atbrauktu pāris minūtes vēlāk. Ja Marekam būtu kaut kas noticis... Viņi ir ķērušies pie nākamās personas sarakstā – Mareka. Ir pat bail iedomāties, kas būs tālāk.