Pēc šķietamas mūžības es beidzot ierodos skolā. Mans ķermenis skaidri liek noprast, ka miegs šobrīd ļoti noderētu, tomēr es nolemju atlikt to uz vēlāku laiku. Man ir jāsameklē Saimons un Mareks, un jāpastāsta par Austrijā notikušo.
"Viktorij, kur tu skrien?" Vlads jautā, manījis, ka mainu virzienu.
"Man ir jāatrod Saimons un Mareks," paskaidroju un ar vieglu aizkaitinājumu secinu, ka viņš maina galamērķi kopā ar mani. Tātad, man neizdosies normāli parunāt ar viņiem. Vlads kā mēma ēna sekos man.
"Tev būtu jāatpūšās," vīrietis nosaka, taču nebilst ne vārda par to, ka man būtu jāatgriežas istabā.
Kā jau biju gaidījusi, es atrodu abus puišus trenažieru zālē, kur notiks nākamā stunda. Saimons ir apsēdies uz viena no trenažieriem un ar bezkaislīgu skatienu vēro visu notiekošo. Mareks, savukārt, ir piesoļojis pie hantalēm un šobrīd domīgi tajās vēras, ka izsvērdams savus spēkus.
"Palīdzēt?" ar vieglu smaidu jautāju, pievēršot sev gan Mareka, gan Saimona uzmanību. Mareks pagriežas pret mani, un es ieraugu to, kas iepriekš bija skatienam slēpts. Gar visu labo aci stiepjas zilums. Lai kas arī nebūtu sitējs, spēka viņam netrūkst.
"Ar ko tu jau paspēji sakauties?" pārmetoši jautāju. Mareks nebilst ne vārda un tas mani nepārsteidz. Viņš nebūs tas, kurš sūdzēsies.
"Marek?"
Puisis sakniebj lūpas, tādējādi norādot uz savu nevēlēšanos runāt par to.
Iestājas klusums, kura laikā es ar skatienu hipnotizēju Mareku, cerot, ka tas izvilinās no viņa atbildi.
Vlads piesoļo pie Mareka un nopēta viņa seju. Vīrieša skatiens ir tieši tāds pats kāds bija manam tēvam, kad viņš nolēma nopietni ķerties klāt pie manas audzināšanas. Neko labu tas nesola. Sargs novēršas no Mareka un uzlūko Saimonu, kurš ir pārvācies no iepriekšējā trenažiera uz citu – to, kas atrodas tuvāk mums.
"Kas ir ar taviem pirkstu kauliņiem?" Vlads jautā. Mans skatiens pievēršas Saimona rokām un, tik tiešām, kauliņi ir sasisti. Tādas pēdas varēja atstāt tikai īpaši stiprs sitiens. Es to zinu, jo pašai tādas ir bijušas.
"Aizķēros, nokritu, sasitos," Saimons nevērīgi nosaka, "Tā parasti saka, vai ne?"
Īsāk sakot, Saimons nevēlas par to runāt. Citos apstākļos es būtu visu tā arī atstājusi, tomēr šoreiz runa iet par Saimonu un Mareku. Diviem man tuvākajiem cilvēkiem.
"Jūs sakāvāties?" jautāju, domās lamādama Saimonu un pašu sevi. Es jau vakar biju nolēmusi pastāstīt visu patiesību par Mareku, tomēr Saimons skaidri deva noprast, ka nevēlas runāt, un es arī neuzstāju. Muļķe.
Ne Mareks, ne Saimons nebilst ne vārda, tikai vēl vairāk mani nokaitinot.
Saķērusi Saimonu aiz krekla, es viņu uzrauju kājās.
Puisis pārsteigti iepleš acis :"Mierīgāk, mierīgāk, Viktorij!"
"Kas jums abiem kaiš? Kāpēc jūs nevarat mierīgi sadzīvot?" nikni jautāju, pievēršot sev klasesbiedru skatienus. Iepriekš izjustais nogurums ir nostājies otrajā vietā.
"Viktorij, arī tu šobrīd neesi īsti mierīga," Saimons lēni nosaka, ar skatienu norādīdams uz manu roku, kas ir ieķērusies viņa kreklā. Citreiz šī situācija man šķistu visai kuteklīga – mana seja atrodas vien pāris centimetru attālumā no Saimona, tomēr šoreiz es esmu pārāk nikna, lai to vispār manītu. Saimons iesita Marekam. Viena lieta ir strīdēties, bet pavisam cita – kauties.
Mareks nedroši pakāpjas uz mūsu pusi :"Viktorij..."
Es viņu pārtraucu ar niknu skatienu.
"Tu pats teici, ka neciet vardarbību," nikni nosaku, ieķerdamās vēl ciešāk puiša kreklā, "Es domāju, ka notikušais ar Vanesu bija vien kļūda, uzkrāto emociju rezultāts, bet tagad man sāk šķist, ka man zināmais Saimons ir mainījies. Kādreiz, savu spēju un audzināšanas rezultātā, tu baidījies kaut ko kādam nodarīt, bet tagad tu vicini dūres pa labi un pa kreisi."
Saimona skatiens mazliet aptumošojas. Puisis satver manu roku un izrauj no tās savu kreklu. Kustība ir strauja, tomēr vienlaikus ar to – uzmanīga, bez iespējas, ka man sāpēs.
"Paldies par ticību maniem spēkiem," viņš izdveš, pieklusinot balsi, lai neviens, izņemot mani, Vladu un Mareku to nedzirdētu, "Iešu paelpot svaigu gaisu, varbūt ar kādu sakaušos, lai attaisnotu tavus vārdus."
Saimons pēdējo reizi mani uzlūko ar skatienu, kurā maisās dusmas, vilšanās un vaina. Pēc tā puisis pamet telpu.
ВЫ ЧИТАЕТЕ
LEĢENDAS LAUSKA
Подростковая литератураLeģenda vēsta par būtni, kuras sirds sitās tāpat kā citiem, tomēr tā bija auksta un nepazina žēlastību. Viņas skaistums apbūra ikkatru, kurš gadījās ceļā, tomēr šis skaistums bija vien māns. Cilvēki nokļuva viņas lamatās. Viņa izsūca cilvēku dvēsele...
