LEĢENDAS LAUSKA

79

Mēs vēl neesam iegājuši telpā, kad sadzirdam skolnieku gaviles un saucienus. Vlads daudznozīmīgi pasmaida un atver durvis. Ieejot iekšā, es sastingtu uz vietas.

Telpa atrodas ēkas pēdējā stāvā un viena tās siena ir pilnībā klāta ar stiklu. Saules stari piepilda gaišo telpu padarot to spilgtu un siltu. Tuvāk ieejai ir atrodami visdažādākie izklaides veidi – biljards, televizori, PlayStation, tvisteris, prāta spēles, tenisa galdiņi. Man par pārsteigumu, šajā telpas galā nav neviena paša skolnieka. Abas istabas puses ir kā divi pretpoli. Šeit nav neviena, izņemot mūs, skaņas ir slāpētas, tomēr mazliet tālāk ir redzams milzīgs cilvēku pūlis. Visi ir pievērsuši savu skatienu arēnai, kura atrodas uz paaugstinājuma. Uz tās šobrīd ir redzami divi puiši, kuri ir saķērušies cīņā. Skatītāji ir tik skaļi, ka skaņa griežas ausīs.

Mums piesoļojot tuvāk, Vlads norāda uz televizoru netālu no arēnas. Tas ir sadalīts divās daļās – zilā un dzeltenā.

"Uz ekrāna rāda kas ar ko kaujas. Piemēram, šajā kaujā cīnās cilvēks ar paranormālu. Paranormālam ir atļauts izmantot spējas, jo uz zilā fona nav oranžā apļa. Ir tādi cilvēki, kuri kaujas tikai tādā gadījumā, ja paranormālam ir izslēgtas spējas. Šoreiz cilvēkam, acīmredzot, nekas nebija pretī," Vlads stāsta, cenzdamies pārkliegt pūli. Tikko viņš pabeidz savu sakāmo, cilvēks ar precīzi izpildītu kustību trāpa paranormālam pa seju un viņš nokrīt.

"Kāpēc paranormāls neizmanto savas spējas?" Mareks jautā ar vieglu interesi balsī, "Tas otrs viņu mētā pa arēnu kā futbola bumbu."

Vlads uzmet Marekam skatienu un pēc brīža novēršas, lai kārtīgāk apskatītu abus cīnītājus :"Paranormālu sauc Valentīns. Viņš man mazliet atgādina Saimonu."

Sadzirdējis savu vārdu, Saimons piesoļo tuvāk, lai sadzirdētu turpinājumu.

"Viņš, tāpat kā Saimons, visu dzīvi izvairījās no spēju lietošanas. Viņš tās ieslēgs tikai nāves priekšā. Īsāk sakot, viņš ir pamuļķis," Vlads nosaka, daudznozīmīgi paskatoties uz Mareku. Ir skaidri redzams, ka Vlads visai augsti vērtē Mareku, viņa dzīves pozīciju un spējas. Pats Mareks gan ir pārāk aizņemts ar arēnas pētīšanu, lai to ievērotu.

Saimons izbola acis, izdzirdot kā viņš tiek nosaukts par muļķi, tomēr neko nesaka. Viņa skatiens ir piekalts arēnai. Puisis, kura aproce deg dzeltenā krāsā, ir neticami agresīvs. Katra viņa kustība liek domāt, ka ar paranormālu ir cauri. Tikko es par to iedomājos, paranormāls spēcīgi ietriecas arēnas grīdā. Uz televīzora ekrāna pazūd zilā krāsa un tās vietā stājas dzeltenā. Uz dzeltenā fona parādās vārds "Raimonds", liekot saprast, kurš palika uzvarētajos.

Uz ekrāna parādās jauno dalībnieku krāsa – dzeltens. Tātad abi pretinieki būs cilvēki bez spējām. Mazliet pastiepjoties, es ieraugu meiteni un puisi. Liels ir mans pārsteigums, kad es saprotu, ka meitene ir neviena cita kā Natālija. Viņas sejas izteiksme ir tik nopietna cik tas vispār ir iespējams. Dīvainā kārtā, puisis uz viņas fona izskatās vājš un pārbijies.

"Tā ir Dolohovu meita?" kāds netālu jautā

Pagriežot galvu, es ieraugu divus puišus, kuri vēro Natāliju.

"Jā," otrs atbild. Natālija pa to laiku iesit savam pretiniekam un viņš sasveras bīstami tuvu pie arēnas malas.

Es, savukārt, pagriežos pret Vladu un atkārtoju jautājumu :"Natālija ir Dolohovu meita?"

Vīrietis novēršas no arēnas un uzlūko mani :"Jā. Viņas vecāki ir vieni no labākajiem. Spriežot pēc tā kā Natālija cīnās, pēc pāris gadiem viņa būs tikpat slavena kā vecāki."