LEĢENDAS LAUSKA

21

Visapkārt skan policijas un ātrās palīdzības sirēnas. Cilvēki uniformās nopēta apkārtni, pievērsdami vislielāko uzmanību mašīnas priekšējam stiklam. Ārsts pēdējo reizi pārbauda Lilijas pulsu un noraidoši pamāj kolēģim. Tas dod zīmi, ka ir sapratis, un pasniedzas pēc kāda priekšmeta ātrās palīdzības mašīnā. Kad viņš pagriežās pret mums, es ieraugu līķa maisu. Pēc kāda laiciņa Lilijas nedzīvas ķermenis ir noguldīts tajā, bet rāvējslēdzējs pakāpeniski aizsedz sievieti skatienam. Nespēdama ilgāk tajā visā nolūkoties, es pievēršos ceļam. Vienkāršam, betonētam ceļam, kuram abās pusēs plešas mežš. Mazliet tālāk ir redzami pilsētas apveidi. Saule jau taisās uz rietu, debesis krāsojas sarkanīgas. Tik sarkanīgas, ka es nespēju uz tām palūkoties, neatceroties asinis. Es lēni ievelku elpu, neuzdrošinādamās pavērties kaut kur izņemot horizontu. Ja es kaut reizi samirkšķināšu acis, tajās parādīsies asaras. Man ir jābūt stiprai. Tāda ir mana dzīve, šī nav pēdējā nāve, kuru man nāksies piedzīvot. Tā ir mana darba neatņemama sastāvdaļa. Vienīgā atšķirība, šoreiz tā ir mana vaina. Lilija atrodas līķu maisā manis dēļ. Vainas sajūta mani sāpīgi grauž.
"Viktorija?" sadzirdu Saimona balsi sev aiz muguras. Vēl brīdi es stāvu nekustīgi, līdz beidzot spēju pagriezties pret runātāju.
Puisis izskatās sagrauts. Viņš cenšas būt stiprs, tomēr viņam tas izdodas vēl sliktāk par mani. Liekas, vēl mazliet, un viņš vienkārši sabruks zālē. Āda ir bāla, acis sarkanas un pierasto smaidu ir nomainījusi sāpju pilna izteiksme. Es redzu, ka puisis cenšas saglabāt savaldību. Viņš man vāri uzsmaida. Es to saprotu pēc lūpu kaktiņiem, kas izkustas par vienu milimetru uz augšu.
"Drīz atbrauks Džordans..." viņš iesāk un tūliņ apraujas. Saimonam pat nav jāturpina, man jau tagad ir skaidrs, ko viņš vēlas.
"Tu gribi, lai es noklusēju to, ka tev ir spējas?" jautāju, balss tonim izrādoties krietni asāk, nekā biju sākotnēji domājusi. Melot ir pēdējais, ko vēlos darīt. It īpaši Džordanam - vīrietim, kurš jūt melus pirms tie maz ir izteikti.
Saimons pievērš skatienu kaut kam tālumā. Rodas iespaids, ka viņa domas lidinās kaut kur citur.
"Kad man bija 7 gadi, es paliku mājās viens, kamēr vecāki devās uz kārtējo misiju. Tas nebija nekas neparasts. Es skatījos multenes un netraucēti ēdu saldumus, kad sadzirdēju smilkstus ārpusē. Izskrienot sētā, es ieraudzīju, ka suns ir nogūlies uz zemes. Priekšējā ķepa bija klāta asinīm, tās pilēja uz baltā sniega. Berta bija ar mums vien pāris nedēļas un, protams, es nobijos. Man šķita, ka viņai ļoti sāp. Smilksti vēl vairāk pastiprināja šo iespaidu. Neviens nevarēja man palīdzēt..." Saimons stāsta, joprojām pievērsis skatienu kaut kam tālumā, " Es glaudīju viņu un teicu, ka viss būs labi un drīz viņai nekas nesāpēs. Pats nesapratu, kas notika, bet tikko es to iedomājos, Berta atvēra piemiegtās acis un neilgi pēc tā - piecēlās. Jau pēc 5 minūtēm, viņa skraidīja pa sētu un pienesa man koka zariņus."
Saimons beidzot uzlūko mani :"Kad vecāki atgriezās mājās, es dzirdēju sarunu par to, cik šausmīgi ir cilvēki ar spējām. Mēs ēdām vakariņas, vecāki apsprieda visnežēlīgākos paranormālu sodīšanas veidus, bet es, septiņgadīgs bērns, tajā visā klausījos ar grūti slēpjamām šausmām. Tas atmeta visu vēlmi kādam ko stātīt. Man izdevās apslāpēt spējas. Pēdējo 5 gadu laikā ne reizi neesmu tās pielietojis. Neviens neko nezināja, pat mani vecāki. Līdz šai dienai."

"Aizraujošs stāstiņš," novelku, ar jūtamu ironijas piedevu balsī. Ja puisis centās tādējādi izlūgties žēlastību, viņam tas neizdevās. Šādu pasaciņu man stāsta katrs otrais paranormāls, kuru sastopu. Vēlāk man nākas dzirdēt par noslepkavotiem, apmānītiem vai mocītiem cilvēkiem. Nē, man nav nepieciešamas problēmas.
Lielākās problēmas sagādā tas, ka viņa māte ir mirusi manis dēļ. Tīri teorētiski, man būtu jānoklusē informācija par Saimona spējām. 
Saimons jau paver muti, lai kaut ko iebilstu, kad netālu no mums apstājas melna dienesta mašīna. No tās izkāpj uzvalkā ģērbies Džordans. Vīrieša sejas izteiksme ir lietišķa, un skatiens vien uz sekundi pievēršas ārstiem, kuri ievieto Lilijas ķermeni mašīnā.
"Viktorija!" Džordans sveiciena vietā nosaka un velta Saimonam uzsvērti neiecietīgu skatienu. Bez vārdiem ir skaidrs, ka puisis šeit nav vēlams. Saimonam nav divas reizes jāsaka. Neteicis ne vārdu, viņš dodas prom no mums. Pirms es novēršos, viņš uzmet man saspringtu skatienu.
"Vai tu man paskaidrosi, kas te notiek?" Džordans nikni jautā, likdams man mazliet noraustīties. Ja neskaita to reizi ar Saimonu, es neesmu redzējusi viņu tik niknu.
"Kādā ziņā?" apmulsusi pārjautāju. Smadzenes joprojām strādā visai gausi. Džordans izskatās izvests no pacietības, tomēr es nespēju saprast kāds ir iemesls. Variantu ir pārāk daudz, lai pateiktu droši.
"Kādā ziņā? Tu tik tiešām to jautā?" viņš nošņāc, "Tu nebiji spējīga sevi pasargāt no viena uzbrucēja un ļāvi sevi nolaupīt! Tevis dēļ mums ir zaudējumi!"
Es veltu visas pūles, lai saglabātu bezemocionālu sejas izteiksmi. Vīrieša apvainojumi liek dusmām pakrūtē iedegties īpaši košās liesmās. Man gribas uzkliegt viņam, ka man jau tāpat ir pietiekami problēmu, ka es nevēlos dzirdēt tukšus apvainojumus savā adresē. Tomēr es klusēju. Klusēju, jo skaidri zinu, ka šī cilvēka rokās ir mana nākotne un dzīvība.
"Tavi vecāki ar tevi tā lepojas, ka viņam muti neaizvērsi, bet izskatās, ka tā bijusi tikai vecāku pārmērīga mīlestība," Džordans niknā balsī novelk.
Es novēršu no viņa skatienu un sakožu zobus, lai savaldītu savas dusmas. Tās deg spēcīgās liesmās vismaz rituāla ugunskura izmērā. Man gribas vīrieti iekaustīt. Šī sajūta mani piemeklē ne pirmo reizi dzīvē, tomēr šoreiz šīs jūtas ir krietni spēcīgākas.
"Sasodīts, skaties uz mani, kad ar tevi runāju!" vīrietis iesaucas, saķerdams aiz rokas. Tvēriens ir pietiekami stiprs, lai dusmas izrautos uz āru. Es atbrīvojos no vīrieša tvēriena un pagriežos uz promiešanu. Skatiens ir nikns.
Pirms aiziešanas izdvešu :"Cik man zināms, mans uzdevums ir atbrīvot cilvēku no spējām. Aizsardzība ir jūsu ziņā. Nevainojiet mani par saviem misēkļiem."
Vien ejot prom, līdz manām smadzenēm nonāk pašas izteikto vārdu jēga. Džordans ar mani neauklēsies. Viņam tas nav vajadzīgs. Viena pavēle, un es esmu mirusi.
"Viktorij?" jau atkal sadzirdu savu vārdu. Pagriežoties redzu Saimonu, kurš ir atspiedies pret policijas mašīnas aizmuguri.
"Es viņam neko nepateicu, nebija laika," īsi atcērtu un soļoju tālāk.
"Pagaidi!" viņš iesaucas. Es negribīgi apstājos un sagaidu līdz puisis mani panāk.
Saimona tumšās acis mani brīdi vēro, it kā meklējot atbildi. Šķiet, viņš to atrada.
"Tu taču saproti, ka neesi vainīga? Tu neko nevarēji mainīt," puisis nočukst.
Spēju izdvest vien īsu :"Ir labi."
Saimons skumji pasmaida un stipri apķer mani. Tas liek aizturētajām emocijām izrauties no būra un acīm kļūt miklām. Es pusapzināti jūtu sevi spēcīgāk ieķeramies puiša mugurā.
"Mele," Saimons nočukst, un es caur asarām pasmaidu.