LEĢENDAS LAUSKA

92

Nepaiet ilgs laiks, kad Vlads mūs nogādā līdz nākamās stundas norises vietai - mācību ēkas pagrabstāvam. Izrādās, šeit ir ierīkots vesels stāvs komandu spēles vajadzībām. Izskatā ziņā milzīgā zāle ļoti stipri atgādina peintbola laukumu. Visur ir izvietoti šķēršļi, bunkuri un priekšmeti, aiz kuriem slēpties. Līdzību ar peintbolu vēl vairāk pastiprina tērpi, kurus mums izsniedz pie ieejas. Tie ir identiski peintbola kostīmiem tikai melni un nav aptraipīti ar krāsu.

"Marek, Saimon," Vlads uzsauc, piesoļodams pie mums, "Izstiepiet roku, uz kuras ir aproce."

Vlada rokās ir redzama maza ierīce, kuras dizains stipri līdzinās automašīnas atslēgām. Tikko Mareks izstiepj roku ar aproci uz augšu, vīrietis kaut ko uzspiež un oranžais aplis, kurš liecina par spēju bloķēšanu, zūd. Mareks atviegloti pasmaida, it kā spēju neesamību viņš sajuta kā nastu uz saviem pleciem. Nu šī nasta ir zudusi.

"Saimon?" Vlads nosauc puiša vārdu.

Saimons ir atspiedies pret sienu un viņa sejas izteiksme nepauž ne mazāko prieku par spēju atgūšanu. Tā ir viena no Saimona lielākajām dīvainībām - viņš vērtē savas spējas augstāk par dzīvību, tomēr vienlaikus- cenšas izvairīties no to lietošanas. Manuprāt, viņam pat tīri patika tas, ka aproce bija bloķējusi viņa spējas. Bieži vien tiek jokots par sieviešu neizprotomo loģiku, tomēr manā skatījumā Saimons īpaši neatpaliek. Mani māc aizdomas, ka šoreiz pie vainas varētu būt tieši spēju izmantošanas mērķis – spēle. Iespējamība, ka viņš tās izmantos kam labam, ir minimālas.

Brīdi vēries uz Vladu, Saimons nopūšas un slinki izstiepj roku. Īsa kustība no Vlada puses un oranžais aplis zūd. Saimona sejas izteiksme paliek neizprotama.

Pēc pāris minūtēm mēs jau esam sadalīti pa komandām, katrā pa 11 cilvēkiem. Visi komandas biedri ir uzvilkuši maisveida formas un grupas vadonim - Harijam, rokās ir redzama spoža stikla bumba, kura izstaro sarkanīgu gaismu. Puiša sejas izteiksme skaidri pauž, ka viņš šeit ir kapteinis, man pat nav nepieciešama nozīmīte uz viņa formas. Viņa skatiens ir pārāk iedomīgs un nopietns.

Es nopētu savu komandu, vienīgā zināmā seja ir Mareks. Paveroties uz otru pulciņu, kurš atrodās otrā zāles galā, es ieraugu Saimonu, kurš kaut ko saka pārējiem komandas biedriem. Spriežot pēc pārējo sejas izteiksmes - viņš joko. Jau atkal.

"Mūsu uzdevums ir atrast tādu pašu bumbiņu pretinieku komandas pusē," Harijs iesāk, paceldams augstāk spožo bumbu, "Mūsu komandā ir 5 paranormāli, kuri drīkst izmantot savas spējas, taču tās ir tikai 15 sekundes. Pēc šī laika iztecēšanas, bloķētāji atkal ieslēgsies."

Pārsteidzoši, cik daudz var atklāt balss tonis. Harija balsī es saklausu nicinājumu pret paranormāliem un, paveroties uz viņa aproci, es jau zinu, ko tur ieraudzīšu - viņš nav paranormāls. Šajā skolā esmu niecīgu laika posmu, tomēr pat es ievēroju kara stāvokli starp šīm divām grupām.

"Tu," viņš nosaka, norādīdams uz Mareku, "Kādas ir tavas spējas?"

Mareks, tāpat kā es, saklausa nepatiku Harija balsī, tādēļ atbild visai negribīgi :"Varu kļūt neredzams."

Harijs pamāj par zīmi, ka ir sapratis Mareka teikto.

Harijs brīdi kaut ko apdomā, pirms pievērš skatienu man :"Man teica, ka tavas spējas ir bloķētās."

Es brīdi klusēju, nezinādama, ko atbildēt. Tas nav jautājums, tas nav apgalvojums.

"Ja jau teica, tad droši vien tā arī ir," galu galā nosaku, izvilinādama no puiša nicinošu smiekliņu. Viņa skatiens nevērīgi pārslīd pār manu aproci, tomēr uzkavējas pie tās mazliet īsāku laika posmu nekā tas ir izdevies citiem. Šķiet, brīnumi notiek.