LEĢENDAS LAUSKA

54

Kā jau to varēja paredzēt, es pamostos joprojām nogurusi. To gan nevar salīdzināt ar to, kas bija iepriekš. Nogurums aprobežojas vien ar stāvēšanas grūtībām un milzīgu vēlmi pagulēt vēl pāris... gadus. Tomēr tādu iespēju man neviens nedos.

Uzmetu skatienu pulkstenim un saprotu, ka nogulēju 15 stundas. Tas nozīmē, ka pēc vienas ar pusi stundas man būs jādodas uz ezeru. Es joprojām šaubos vai esmu iztulkojusi mīklu pareizi. Varbūt runa negāja par ezeru un tikšanās nemaz nebūs pusnaktī. Varbūt tā bija vienkārši mīkla, un es, kā pēdējā muļķe, meklēju tajā slēptus vēstījumus. Tomēr kāda iekšēja balstiņa uzstāj, ka man ir taisnība. Man kāds cenšās palīdzēt, tas ir skaidrs, un šis "kāds" vēlas man kaut ko pateikt.

Joprojām apdomādama slepenās zīmes, piesoļoju pie loga. Šodien ir pilnmēness. Mēness gaisma padara apkārtni saredzamāku un skaistāku. Man ir bijuši neskaitāmi treniņi ārā, tumsā. Treneri uzskatīja, ka man ir jāiemācās cīnīties pat tad, kad apkārtne ir viens vienīgs melnums. Man tas nepadevās, es nespēju saprast kā var uzveikt pretinieku, to nemaz neredzot. Šī iemesla dēļ, treniņi ievilkās. Es simtiem reižu cēlos nakts vidū, gāju ārā, tomēr nekad nemanīju apkārtnes skaisto daļu. Vērojot ēkas, es šķendējos par to, cik tās ir tumšas. Tagad es to visu ieraugu no cita skata punkta. Ēkas joprojām ir tumšas, tomēr tagad tās izskatās noslēpumainas un daiļas. Netālu esošās baznīcas kupols, apspīdēts ar mēness gaismu, rada iespaidu, ka esmu kādā gleznā. Uz brīdi rodas doma paķert papīra lapu, guašas un otu, tomēr, protams, es to nedaru. Lai arī laika man ir pietiekami, es nespēju domāt par neko, izņemot gaidāmo tikšanos. Ja nu tas ir paņēmiens kā mani nogalināt?

Es pagriežos ar muguru pret logu un nolemju sākt gatavoties.

Pēc stundas es stāvu spoguļa priekšā, tērpta botās, džinsos un siltā sporta jakā. Aiz jostas ir aizsprausts nazis, kuru nolēmu paņemt gadījumam, ja mani centīsies nogalināt. Mati ir sasieti augstā zirgastē. Vissāpīgāk ir uzlūkot pašas seju. Pēdējās nedēļas bija saspringtas un tas prasīja arī upurus. Allaž iedegusī āda ir ieguvusi blāvu nokrāsu, vaigi ir iekrituši un acis izskatās uzdauzītas tumšo loku dēļ. Vaigu rotā nobrāzums un man nav ne jausmas, kad tas radies. Uz kakla rēgojās tikko pamanāmi pirkstu nospiedumi. Cilvēks - suns - ods nebija žēlojis spēku, kad žņaudza mani.

Uzmetu skatienu pulkstenim. Vēl pusstunda. Līdz ezeram soļot 15 minūtes. Pāris saspringtas minūtes soļoju pa istabu, tomēr jo ilgāk tas turpinās, jo grūtāk ir izturēt gaidīšanu. Galu galā izņemu čipu no džinsu kabatas un ielieku zem spilvena. Brīdi vērusies uz gultu, nolemju nodrošināties pret nakts ciemiņiem un sabāžu apģērbu zem segas, lai izskatītos, ka es guļu. Šaubos, ka šāds filmu triks nostrādās, tomēr man pašai no tā kļūst mierīgāk.

Uzmetusi pēdējo skatienu spožajam mēnesim, izlavos no istabas.

Man izdodas bez starpgadījumiem izlavīties no viesnīcas. Neticamā kārtā, arī pa ceļam es nesastopu nevienu cilvēku, un pilsēta šķiet gandrīz vai izmirusi. Klusumu pārtrauc vien mani raitie soļi. Uztraukums dara savu, un es gluži vienkārši nespēju kustēties lēnām. Lai cik ļoti es necenstos mazliet palēnināt gaitu, tā kļūst tikai ātrāka.

Rezultāts - es esmu norunātajā laikā 12 minūtes pirms laika. Klusām nolamāju pati sevi un apstājos pie viena no soliņiem. Tas ir mūžību sens un sēdēšana uz tā var apdraudēt manu dzīvību, tādēļ es aprobežojos vien ar tā uzlūkošanu.

Kalendārs vēsta, ka ir jau aprīļa beigas, tomēr dabai šajā ziņā ir citas domas. Pūzdama silto elpu uz rokām un bez mitas drebinādamās, vēroju ezeru. Mēness gaisma to vērš līdzīgu melnai želejai, izslēgdama kaut mazāko iespēju, ka tas ir ezers. Es neesmu želeju fans, tomēr pat es esmu spiesta atzīt, ka skats ir iespaidīgs. Ezers ir visai sīksts, tā malas ir aizaugušas, tomēr nakts šīs detaļas veiksmīgi slēpj.

Es sadzirdu lapu čabonu un satraukti apgriežos. Man aiz muguras ir vien zālājs un pāris krūmi, tomēr esmu pārliecināta, ka kādu dzirdēju. Adrenalīna uzplūdā visas maņas strādā simtreiz labāk. Skatiens klejo no viena krūma uz otru, meklēdams skaņas cēloni. Labā roka pusapzināti pastiepjās pēc naža un satver to kaujas gatavībā. Labvēlīgi noskaņoti cilvēki neslāpstās pa krūmiem.

Pasperu soli tuvāk un atkal sadzirdu čaukstoņu. Nav ne mazāko šaubu, ka tur kāds slēpjās. Es izvelku nazi un draudoši pavēršu to pret pa labi esošajiem krūmiem.

"Nāc ārā brīvprātīgi!" brīdinoši nosaku, pārsteigti secinādama, ka balss izklausās pašpārliecināti. Tagad ir skaidrs, ka esmu šeit ievilināta. Visa tā palīdzība bija viena mērķa vārdā - lai dabūtu mani ārpus viesnīcas. Ņemot vērā, ka es nesen atņēmu spējas Oskaram, tas ir visai gudri. Šobrīd es esmu vāja.

Atbilde neseko. Es pāris reizes mierīgi ieelpoju un izelpoju, tādējādi sagatavodama sevi gaidāmajai kaujai. Kad esmu pārliecināta, ka nesakņupšu pirms kaut kas maz ir sācies, metos krūma virzienā, gatava stāties pretī pretiniekam...

Ar skaļu "ņau" no krūmiem izskrien ruds kaķis un ko kājas nes metās bēgt. Es, savukārt, mulsi veros viņa zūdošajā siluetā. Roka ar sažņaugto nazi atgriežas sānos. Vai es nobijos no kaķa? Sajuzdamās pagalam stulbi, atgriežos pie soliņa, joprojām šķendēdamās par savu paranoju. Uzbrukt kaķim? Domāt, ka viņš ieradās mani nogalināt? Viktorij, kur tu atstāji prātu? Vēl nekad...

Manu monologu pārtrauc soļi. Šoreiz esmu pārliecināta, ka tie pieder cilvēkam. Pagriezus pa labi ieraugu mēness apspīdētu stāvu. Tas tuvojas lēni, tomēr pašpārliecināti.

"Tu?" neticīgi jautāju.

"Es," vīrietis atbild.

"Tu," atkārtoju, izvilinādama no nācēja uzjautrinātu smīnu, :"Es."