LEĢENDAS LAUSKA

80

Neilgi pēc Vlada un Džordana aiziešanas, Saimons paķer mani aiz rokas un izved no zāles. Es paspēju vien ievērot Mareka jautājošo skatienu.

Saimons mūs atved līdz strūklakai skolas sēta centrā. Tas skaidri norāda uz to, ka bēgšanas plāns tas noteikti nav. Spriežot pēc puiša sejas izteiksmes, viņš vienkārši vēlējās parunāt bez liekiem skatieniem. Es cenšos nepieminēt to, ka visi skolas logi ir vērsti šurp un apsēžos uz strūklakas malas.

"Vai tev ir kādi varianti kā pazust no šejienes?" puisis jautā, apsēsdamies man blakus. Viņa garie pirksti ieslīd siltajā ūdenī un pārslīd tam pāri kā sijājot. Spilgtie saules stari atspīd ūdenī un padara skatu pārāk skaistu realitātei.

"Varbūt man vienkārši noslīcināties šajā strūklakā?" jautāju, vērdamās Saimonā. Saules stari liek man viegli sažmiegt acis, "Neviens nezinās precīzu nāves laiku un, iespējams, neatradīs nākamo atbrīvotāju."

Saimons uzmet man vienu no saviem "Tu esi nojūgusies?" skatieniem. Es skaļi nopūšos un ar pirkstu galiem pieskaros ūdenim.

"Nekad nebūtu domājusi, ka es baidīšos no zvēresta. Bērnībā es biju pilnībā pārliecināta par to, ka daru pareizu darbu, ka esmu gaismas pusē," tikko dzirdami nočukstu. Saimona pierastais smīns ir izdzisis, liecinot, ka viņš saprot situācijas nopietnību.

"Nedomāju, ka ir kāda skaidra līnija starp gaismu un tumsu..." Saimons nosaka, iegremdēdams aproci ūdenī. Kā jau to varēja sagaidīt, tai nekas nenotiek. Tā turpina spīdēt tikpat spoži kā agāk.

Es pasmaidu, veroties puisī. Lai ko viņš neteiktu, viņam patīk filozofēt.

"Tu ikdienā uzvedies kā pilnīgs muļķis un katru reizi, kad tu pasaki ko gudru, es nespēju aptvert pēkšņo IQ līmeņa izmaiņu, " pasmaidīdama nosaku.

Saimons iesmejas, atklādams baltu zobu rindu :"Nu, piedod."

"Es neteicu, ka tas ir slikti," tūliņ nosaku, "Tas ir forši."

Saimons smejoties papurina galvu :"Kāpēc mēs vispār par to runājam? Es pats zinu, ka esmu foršs."

"Ja tava naudas maka biezums būtu tieši proporcionāls tavam ego, tu būtu miljardieris," nosaku.

Saimons paceļ acis uz mani un mūsu skatieni sastopas. Lai arī saruna jau atkal ir kļuvusi nenopietna, no puiša sejas zūd smaids.

"Es negribu tevi zaudēt," pēc ieilguša klusuma, Saimons nosaka. Viņa skatiens ir piekalts man. Puisis nopēta ik milimetru, kā vēlēdamies mani atcerēties. Mēs abi zinām, ka es rīt varu arī neatgriezties.

"Mūsu pirmajā tikšanās reizē es nezināju, kas tu esi. Tu biji parasta meitene, kas man nepateica, ka uz krēsla ir izkusis sniegs," Saimons nosaka, iekosdamies apakšlūpā, lai nesmietos, "Tu biji parasta meitene, kas mani piekāva, lai aizsargātu savu draugu. Tas sāpēja, pat ļoti, tomēr es darīju visu, lai manas spējas tevi neskartu. Tu siti kā īstens profesionāls, bet tu izskatījies... trausla. Tāda tu esi joprojām."

Saimona balss skan trīcoši, tomēr vienlaikus ar to, viņš pasmaida :"Es iemīlējos meitenē, kura mani piekāva."

Iestājas dziļš klusums. Viņš... iemīlējās? Mans prāts nespēj saprast viņa teiktos vārdus, lai arī tie ir skaidri un vienkārši. Mīlestība. Kaut kur dzirdēts vārds...

"Saki kaut ko..." viņš nosaka, ar plaukstu aizskardams manu vaigu.

Saimona tumšās acis lūkojas manī ar tādu siltumu, ka es spēju to sajust. Puiša pieskāriens liek simtiem skudriņu skriet caur ķermenim.

Es paveru muti atbildei, tomēr nespēju neko izdabūt pāri lūpām.

Tāpēc es neko nesaku. Es vienkārši viņu noskūpstu.