LEĢENDAS LAUSKA

115

Pēc pāris dienām Marekam tiek dota atļauja doties uz stundām. Ņemot vērā, ka līdz lielā notikuma dienai ir palikusi nedēļa, tas šķiet necilvēcīgi vēlu. Visu šo laiku mēs esam darījuši visu nepieciešamo, lai sagatavotos. Uzreiz pēc stundām es devos uz treniņu pie Vlada, kur izliku visu savu enerģiju un vēl pēc tam devos uz spēju treniņu pie Abdenago. Viņš vairāk trenēja Sofiju un Saimonu, tomēr es izmantoju izdevību, lai ievāktu nepieciešamo informāciju. Dažbrīd šķita, ka skolotājs sāk kaut ko nojaust. Vienreiz viņš pat skaidri un gaiši pateica :"Tava dotība ir atņemt spējas. Nekādas pretspējas tev nav nepieciešamas". Pēc šiem vārdiem es beidzu viņu tincināt un liku to darīt Saimonam. Būtībā, pretspēja visiem darbojas līdzīgi. Man ir vien jāizprot process.
Atlicis ir tikai viens uzdevums. Uzdevums, kura ietvaros man ir jāielaužas Annas kabinetā. Prātā es jau sāku veidot atrunas gadījumam, ja mani tomēr noķers. Cik liela ir iespēja, ka viņa noticēs variantam par narkotisko atkarību?
Ir pusdienlaiks. Visiem, tai skaitā Annai, ir jāatrodas ēdamzālē. Es ziedoju savas pusdienas un izmantoju šo laiku, lai nolavītos uz pirmo stāvu. Koridorā neviena nav, tāpat kā skolas sētā. Tagad vai nekad.
Es klusi pielavos pie durvīm, uzmanīgi pagriežu rokturi, cenzdamās neizvilināt ne skaņu. Durvis ir jaunas, jaunām durvīm nav jāčīkst. Man par pārsteigumu, tās tik tiešām neizdveš ne skaņu. Pēdējo reizi nopētījusi koridoru, es ieslīdu telpā.
Es biju rēķinājusies ar tukšu kabinetu. Vai vismaz negaidīju neko tādu. Sirds bailēs sažņaudzas, ieraugot divus cilvēkus. Vlads un Anna. Viņi...
Anna ir apsēdusies uz galda, lapas, kuras iepriekš tur bija, ir izmētātas pa visu telpu. Sievietes sarkanajos matos ir iegrimuši Vlada pirksti. Vīrietis ir cieši piespiedies Annai un viņu lūpas ir teju nešķiramas. Skats mani tik ļoti izbrīna, ka es vairākas sekundes nespēju ievilkt elpu.
Kad man beidzot atgriežas spēja uzņemt skābekli, es pārslēdzos uz svarīgāku problēmu –ko man darīt? Darīt zināmu par savu klātbūtni? Vlads ir pagriezies ar muguru pret mani, bet Anna ir aizvērusi acis. Varbūt aiziet?
Es speru klusu soli atpakaļ, tad vēl vienu. Roka satausta vēso durvju rokturi. Varbūt mani nemaz neievēros...
Durvis skaļi nočīkst.
Es domās nolādu durvis. Vai tiešām nevarēja paklusēt?
Anna un Vlads strauji atraisās viens no otra un palūkojas manā virzienā. Viņu sejās ir lasāms pārsteigums un izbīlis. Annas vaigi iegūst toni identisku matu krāsai. Vlads, savukārt, izskatās pilnīgi apstulbis. Nekad nebūtu domājusi, ka redzēšu viņu šādu.
Anna kautrīgi nokāpj no galda un straujām kustībām sakārto matus. Vlads veras manī ar teju nosodošu skatienu.
Nolemdama pieturēties pie uzbrūkošas taktikas, es atgādinu Vladam nesen norisinājušos sarunu :"Mīlestībai šeit nav vietas. Jūs esat precēti ar darbu. Vai tu nebiji tas, kas to teica, Vlad?"
Vīrietis sakož zobus un uzlūko Annu, kura joprojām izskatās pēc tomāta :"Es tūliņ atgriezīšos."
Pēc šiem vārdiem vīrietis izgrūž mani koridorā.

Vlads ar strauju kustību aizver kabineta durvis un pagriežas pret mani, pie reizes pārlaizdamas ašu skatienu pār tukšo koridoru, kā pārliecinādamies, ka esam divi vien.
"Viktorija, mēs atrodamies divās pilnīgi dažādās situācijās," vīrietis izdveš, draudoši vērdamies man tieši acīs. Šķiet, viņš pats nav manījis cik nikns ir. Uz sekundi es iedomājos, ka man vajag vēl vienu miesassargu, kurš aizsargātu mani no esošā.
"Manuprāt, situācijas ir identiskas, Vlad," nosaku, atkāpdamās soli uz atpakaļu. Vlads ir piesoļojis tik tuvu, ka viņam pietiktu ar vienu kustību, lai nolauztu man kaklu.
"Tu pieķēri mani ar Saimonu, es tevi ar Annu," saku, norādīdama durvju virzienā, "Kur šajos gadījumos ir atšķirība? Tu tik aizrautīgi stāstīji par to, ka mīlestībai nav vieta mūsu dzīvēs. 'Jūs esat precēti ar darbu' tā tu teici?"
Mans balss tonis ir krietni uzbrūkošāks, nekā tam pienāktos būt ar treneri, tomēr vīrieša uzvedība mani sanikno pietiekami stipri, lai aizmirstu šo detaļu.
"Tu esi atbrīvotāja, Viktorij. ATBRĪVOTĀJA!" vīrietis skaļi atkārto, "Tavās rokās ir visas pasaules liktenis. Tu nevari atļauties laisties gultā ar katru garāmgājēju!"
Es paceļu skatienu, lai uzlūkotu Vladu ar neticīgu skatienu. Vai viņš tikko nosauca Saimonu par garāmgājēju?
"Garāmgājēju? Tu smejies?" jautāju, veltīdama viņam aizkaitinātu skatienu, "Vlad, tu esi mans sargs nevis māte, vai nedod Dievs, tēvs. Es varu laisties gultā kaut ar visiem šīs skolas skolēniem, ja to vēlēšos. Tā nav tava daļa!"
Jo ilgāk mēs runājam, jo lielākas dusmas es jūtu. Šī ir viena no retajām reizēm, kad dusmās trīc viss ķermenis.
Vlads mani spēcīgi saķer aiz rokas un sapurina, it kā cerēdams, ka tādējādi izkratīs no manis visas domas par mīlestību un puišiem.
"Labi, pieņemsim, ka tu būsi kopā ar Kērta dēlu. Pie kā tas tevi novedīs? Viņš ir bērnišķīgs. Tu jau tagad esi pārņēmusi šo īpašību no viņa, esi sākusi uztvert savu darbu nenopietni. Tevis dēļ sāksies karš ar paralēlo pasauli. Un zini kas notiks pēc tam? Tavu puiku nogalinās, jo viņš būs pārāk liels muļķis, lai pasargātu sevi."
Es aizmirstu par Vlada spēcīgo tvērienu.
"Saimons ir ievērojami gudrāks par tevi, Vlad," nikni izdvešu, vērdamās viņam acīs, "Ja Saimons kaut ko saka, viņš neatkāpjas no saviem vādiem. Tu teici, ka mīlestība un mūsu darbs ir nesavienojamas lietas. Tad kāda velna pēc tu tagad maigojies ar to sarkangalvīti?"
Sargs strauji atlaiž manu roku. Vīriešā sejā ir lasāms niknums, nepacietība, aizkaitinājums.
"Vai drīkstu uzzināt vienu lietu?" viņš jautā, ar uzspēlētu pieklājību, "Vai kādam no jums bija prezervatīvs?"
Es sastingstu. Kā mēs nonācām līdz šim tematam? No prāta pagaist visas iepriekšējās domas, liekot uz brīdi zaudēt saikni ar visu notiekošo.
"Vlad..." izdvešu, "Kāds tam sakars ar..."
"TIEŠS!" vīrietis nokliedzas, "Jūs esat pārāk jauni, lai redzētu savu darbību sekas!"
Vīrietis atkāpjas no manis kabineta virzienā :"Ja es vēlreiz redzēšu jūs abus nodarbojamies ar ko tādu, es personīgi ielaidīšu lodi Saimonam pierē"