Fate [louis tomlinson]

Chapter 7

Luiss skatījās man sejā ar nožēlu acīs. Viņš jūtās vainīgs, ļoti vainīgs, taču man Luisa nebija žēl. Viņš ir to pelnījis.

- Es atnācu pieteikties darbā. - teicu, sakrustojot rokas uz krūtīm. Es stāvēju, atstutējusi rokas pret galdu, pie kura viņš sēdēja.

- Lūdzu, apsēdies. - viņš teica un skatījās manās acīs, taču es nolaidu skatienu uz leju, lai tik neredzētu viņa seju.
- Man nav īsti daudz laika. - nomurmināju.

Viņš iesmējās tā it kā vēlētos paņirgāties par mani un tas bija nedaudz aizvainojoši.
- Tu taču saproti, ka darba intervija neaizņem tikai 5 minūtes, vai ne? - viņš jautāja un es piekrītoši pamāju ar galvu. - Sēdies. -

Es apsēdos, joprojām sakrustojusi rokas virs krūtīm. Es varēju iet prom. Varēju, bet negribēju.

Man ir vajadzīgs darbs un nauda, savādāk nepaies ilgs laiks līdz es dzīvošu uz ielas kā bezpajumtnieks.

- Tātad...tu vēlies te strādāt par administratori, ja? - Luiss jautāja, skatoties uz mani un es smagi nopūšoties, piekrītoši pamāju ar galvu.

Es no somas izņēmu CV dokumentu, kurā bija informācija par manu izglītību, prasmēm, kā arī darba pieredzi. Viņš paņēmis CV rokās, uzmanīgi apskatīja to, bet tad nolika atpakaļ uz galda.

- Klau...piedod lūdzu...man...man nevajadzēja. - Luiss teica, skatoties uz mani. Viņš atvainojās un varēja redzēt, ka viņš nožēlo izdarīto, bet man bija vienalga. Viņa atvainošānās neko neizlabos. Es tāpat jutīšu milzīgu naidu attiecībā uz viņu, taču centīšos to neizrādīt.

***

Tagad es patiešām esmu atgriezusies pie stāsta rakstīšanas :') varbūt tas kādu apbēdinās, varbūt nē, bet es centīšos rakstīt daudz vairāk turpinājumus :')

Neaizmirsti arī nospiest zvaigznīti, ja patika. ♡