Fate [louis tomlinson]

Chapter 28

Luiss

Es izgāju no Houpas dzīvokļa, uzpiežot skūpstu uz viņas vaiga. Vienā no rokām es turēju savu balto kreklu un apdomāju savu šī brīža rīcību.

Kādēļ es tā darīju? Nezinu. Iespējams tādēļ ka pati Anabella pret mani neizrāda simpātijas, bet viņas māsa ir gatava uz jeb ko, lai tikai es būtu blakus viņai laimīgs un apmierināts.

Vai tas skanēja divdomīgi? Nezinu, varbūt jā, varbūt nē.

Galvā un domās šobrīd valdīja haoss ar vairākiem jautājumiem sev uz kuriem es nekādīgi nevarēju atbildēt, jo nezināju tiem atbildes.

Es iegāju savā istabā un nostājos pretī spogulim, kas bija precīzi manā augumā. Es taisījos vilkt savu balto kreklu, kuru līdz pat šim brīdim turēju vienā no rokām, taču mani no darbības, ko vēlējos izpildīt, iztraucēja zvans. Telefona zvans.

Es smagi nopūtos un nometot kreklu uz gultas palagiem, pacēlu klausuli, izdzirdot Bellas skaļos šņukstus, kas lika sirdij sažņaugties.

- Es vairāk nevēlos strādāt pie tevis,  - izdzirdēju viņu sakām un tūdaļ apsēdos uz gultas, izbraucot ar brīvo roku caur saviem gaiši brūnajiem matiem.

- K-kāpēc?  - jautāju, pēc tam aizturot elpu, lai nesāktu trakot par tik tikko dzirdēto teikumu, kas nemaz neiepriecināja.  - Kas pie velna noticis?! Viss taču bija labi, Bella!  -

- Negribu. Nav vēlmes, - Bella šņukstēja, bet viņas balss ik pa laikam raustījās un trīcēja.

Kāpēc es sajutos vainīgs? Kaut gan...ko es esmu izdarījis? Man šķiet, ka neko...es ar viņu pat runājis neesmu pāris dienas, kur vien vēl saticis Bellu...kādēļ tad viņa nevēlas strādāt pie manis? Vai tiešām esmu tik šausmīgs darba devējs, priekšnieks? Es tik tiešām nesapratu viņas šī brīža situāciju...nesapratu, kas noticis.

Tu nekad neko nesaproti, Tomlinson.

- Kāpēc? - jau atkal uzdevu jautājumu, bet tomēr atbildi no Bellas nekāda veidā nesaņēmu, jo viņa nometa klausuli nezināmu iemeslu dēļ, kas mani, protams, ļoti uztrauca. Mani uztrauc tas, kas notiek ar Bellu. Mani uztrauc tas, kādēļ Bella raud. Jo...jo...man viņa ir svarīga. Ļoti svarīga, neskatoties uz to, ka abi esam pazīstami tikai vien dažus mēnešus, kas nemaz nav tik ilgs laika periods, pēc manām domām.

Lai vai kā...es Bellai pārzvanīju vairākas reizes, taču visās viņa necēla klausuli, kas lika man Bellai uzrakstīt, bet arī tad viņa mani cītīgi centās ignorēt un jau atkal - es nesapratu kāpēc. Nesapratu kāds šim visam ir iemesls, bet es izlēmu aizbraukt pie Bellas, jo kā nekā, es vēlos zināt, kas pie velna ir noticis.

Es uzvilku kreklu un izgāju no istabas,  paķerot dzīvokļa atslēgas, mašīnas atslēgas, kā arī savu telefonu, lai braucot es mēģinātu sazvanīt Anabellu, kaut gan es zināju, ka tas būs diezgan neiespējami.

Es izgāju no dzīvokļa un aizslēdzot tā durvis, aši noskrēju lejā un izskrēju laukā no daudzdzīvokļu mājas, ātrā solī aizsteidzoties līdz mašīnai. Iekāpu tajā un iedarbinot motoru, traucos milzīgā ātrumā Anabellas dzīvesvietas virzienā.

Klausoties mūzikā, kas skanēja pa radio, es galvā prātoju to, ko teikšu Bellai...prātoju vai viņa vispār ielaidīs mani iekšā, savā dzīvoklī...kaut gan...kādēļ, lai viņa mani neielaistu?

Atmetot drūmās domas no galvas, es apstājos pie daudzdzīvokļu mājas, kurā, ja nemaldos, dzīvo Anabella. Cerēju, ka viņa šobrīd atrodas savā dzīvoklī, nevis kaut kur citur.

Izkāpu no mašīnas un uzmanīgi apskatīju apkārtni, tālumā ieraugot sev pazīstamu seju  - Anabellas seju. Bella soļoja uz  daudzdzīvokļu mājas ieejas pusi un, kad viņa ievadīja kodu, lai atvērtu durvis, es pieskrēju pie Bellas, saķerot viņas plaukstas locītavu. Es pagriezu meiteni pret sevi un man ieraudzīju viņas noraudāto seju, sarkanas acis, kas visticamāk ir raudāšanas rezultāts.

- Kas noticis?  - jautāju un uzmanīgi vēros Bellas acīs, taču no  viņas izlauzās skaļš šņuksts, bet viņa jau atkal sāka raudāt, cenšoties izraut roku no mana ciešā tvēriena, kas, manuprāt, bija neiespējami  - es netaisījos meiteni palaist vaļā, lai arī ko viņa darītu vai teiktu man.

- Saki, - noteicu, pieprasot no viņas atbildi uz jautājumu, kas mani tik tiešām ieinteresēja. - Es neatšūšos, kamēr nepateiksi.  -

- Es sitīšu,  - meitene nopietnā balsī piedraudēja un viņas teiktais man lika nedaudz iesmieties.

- Sit,  - centos izklausīties pēc iespējas vienaldzīgāks.  - Varu derēt, ka man nesāpēs, tāpēc droši sit..bet tikai pasaki, kas pie velna ir noticis.  -

______________________________________

Vai es esmu atpakaļ? Es nezinu. Es nezinu, ko iesākt ar šo stāstu un ar stāstu "Goner". Jūtu, ka skolas dēļ es nekādīgi nevaru paveikt iecerēto un tas tik tiešām ir bēdīgi. Man izdodas uzrakstīt turpinājumu stāstiem labi, ja reizi mēnesī, bet vai tas jums ir pietiekami? Nē, nedomāju...tāpēc varbūt man beigt stāstu rakstīšanu...varbūt man paņemt pauzi? Nezinu. It kā gribu, it kā nē...

Bet, lai vai kā...ceru, ka patika un, ja tiešām patika, tad...tad nospied zvaigznīti☆

Un, ja nu ir kāds jautājums, kas interesē, tad droši jautā.

Mīlu, Kika♡