Fate [louis tomlinson]

Chapter 27

Anabella

Bija tik dīvaini atrasties vienatnē ar sevi un savām domām. Klusumā, ko es patiešām izbaudīju, vismaz centos izbaudīt. Jau no domas par to, ka mana māsa pārvāksies uz dzīvi citā dzīvoklī, lika manam garastāvoklim uzlaboties, jo es neesmu pārliecināta par to, ka spētu izdzīvot ar viņu vienā dzīvoklī vēl pāris sekundes, minūtes, stundas, dienas, mēnešus vai pat gadus. Man bija pietiekami arī ar bērnības gadiem, kuros es tiku iespundēta vienā istabā ar savu vecāko māsu.

Iespējams arī tas bija iemesls tam, kādēļ es tik ļoti ienīdu Houpu. Visu bērnību man bija jāuzklausa viņas sūdzības, visu bērnību man bija jāpieņem tas, ka viss labākais vienmēr tika viņas īpašumā, nevis manā.

Man vajadzētu beigt bojāt savu noskaņojumu un garastāvokli, domājot par savu iedomīgo, izlutināto un egoistisko māsu, kura nekad neko savā dzīvē nav sasniegusi un arī nesasniegs.

Es piecēlos kājās, izslēdzot televizoru, jo man vairāk nemaz negribējās skatīties seriāla sēriju, kuru jau biju iepriekš redzējusi.

Paņēmusi netīros traukus, es devos uz virtuvi un ieliekot traukus izlietnē, tūdaļ tos nomazgāju, paralēli apdomājot savus šīs dienas plānus, kuru man nemaz nebija.

Jau atkal man tika dota brīvdiena  - man nevajadzēja pieskatīt Luisa brāli un māsu, un tas nez kāpēc bija tāds kā atvieglojums, jo jau atkal  - bērnu pieskatīšana  nav nemaz tik vienkārša kā liekas.

Varbūt jāaizbrauc pie Houpas un jāatdod viņai mantas, kas ir viņas īpašumā?

Jā, laba doma. Vismaz pati nebrauks uz manu dzīves vietu un beidzot liks man mieru.

Nolikusi traukus malā, es devos uz istabu, ko speciāli biju atvēlējusi savai māsai. Tajā bija šausmīga, neaprakstāma nekārtība, taču tas mani nemaz nepārsteidza. Es smagi nopūtos, sākot kārtot visu nekārtību, kas šobrīd valdīja šajā istabā.

Reizē biju gan dusmīga, gan bēdīga, gan laimīga un šo emociju sajaukums lika man justies dīvaini. Ne tikai istabā valdīja nekārtība, bet arī manās domās tā valdīja, kas nemaz nebūt nebija labi.

Man nemanot bija pagājusi pusstunda, ko es pavadīju raudot un liekot katru izmētāto mantu savā vietā. Kad istaba tika daļēji sakārtota, es padevos un izgāju no tās.

Es devos uz savu istabu, izvēloties apģērbu, ko vilkšu, lai brauktu pie Rūbijas. Biju izvēlējusues parastas, zilas džinsu auduma bikses, kā arī baltu krekliņu, kas sniedzās nedaudz virs nabas.

Kad biju pārģērbusies, es uzvilku savas kedas un paņēmu somu, ieliekot tajā vajadzīgākās mantas, piemēram, mašīnas atslēgas, maku, pasi, lādētāju, ūdens pudeli, kā arī austiņas.

Nostājos pretī spogulim, kas atradās netālu no galdiņa, kur stāvēja visi kosmētikas piederumi. Neskatoties uz to, ka es īsti nekrāsojos, man bija kosmētika, jo ik pa laikam svētku dienās es uzliku nelielu daudzumu kosmētikas.

Aplūkoju sevi no galvas līdz kājām un izķemmēju savus matus. Uzsmaidīju savam atspulgam un paņēmusi maisu ar Houpas mantām, izgāju no istabas.  Aizejot līdz dzīvokļa izejas durvīm, es uzvilku jaku un izgāju no dzīvokļa, aizslēdzot to.

Kad es jau nonācu pie savas mašīnas, es iekāpu tajā un ieskatījos savā telefonā, lai izlasītu pēdējo ziņu no Houpas, kurā bija teikts par viņas dzīvesvietu. Es aizbloķēju telefonu un iedarbinot motoru, uzsāku ceļu uz māsas mājām, ik pa laikam ieskatoties pulkstenī.

Es jau stāvēju pie daudzdzīvokļu mājas un es gaidīju, kad mana māsa pacels klausuli un noskries lejā, lai atvērtu durvis, taču acīm redzot viņa gulēja...nu vai arī ignorē mani un nevēlas, lai nāku pie viņas.

Es ieelpoju svaigo gaisu un taisījos vēlreiz zvanīt māsai, tomēr durvis automātiski atvērās.

- Paldies, - kautrīgi noteicu, uzsmaidot apmēram 60 gadus vecai sievietei, kura pasmaidīja man pretī.

Iegāju iekšā un jau atkal centos sazvanīt Houpu? jo man nebija ne mazākās nojausmas par to, kurā stāvā un dzīvoklī viņa dzīvo.

Sākumā es uzgāju augšā uz pēdējo stāvu, jo man tāpat nebija pašreizējās nodarbes, bet vēlāk es jau vēlējos doties prom. Doties atpakaļ uz savām mājām, jo man tik tiešām likās, ka, kamēr es centīšos sazvanīt Houpu, paies pāris gadi.

Visbeidzot es nonācu līdz otram stāvam un izdzirdot Luisa smieklus, paslēpos notupos aiz trepju margas. Luiss izgāja no kādas meitenes dzīvokļa un diemžēl es nevarēju saskatīt meitenes izskatu, taču, kad man to izdevās ieraudzīt, no manis izlauzās skaļš, pat ļoti skaļš šņuksts.

Houpa uzspieda buču uz Luisa vaiga, kas lika asarām sariesties manas acīs un sākt raudāt.

Kāpēc es raudu?

Luiss nebija, nav un nebūs mans, bet es nebiju, neesmu un nebūšu viņa.

Man tas ir jāsaprot.

Vajadzētu to pieņemt.

Man nav iemesla, lai pārdzīvotu.

Nav iemesla, lai raudātu.

Bet tomēr...es...es iekšēji jutos salauzta un tā nebija patīkama sajūta.

______________________________________

guess who's back ¡! ;')))))

Wow, ir pagājis diezgan ilgs laiks, kopš pēdējo reizi kaut ko biju nopublicējusi sakarā ar šo stāstu. varbūt kāds gaidīja turpinajumu šim murgam, varbūt nē, bet oh well, te nu tas ir.

Man nav ne mazākās nojausmas par to, kā turpmāk šis virzīsies, jo kā jau iepriekš minēju  - sākotnējo ideju šim stāstam esmu aizmirsusi un man ir pavisam neliela vēlme to beigt, neskatoties uz to, ka es zinu, ka šo stāstu patiešām daudzi lasa un būtu nesmuki no manas puses, ja es tā pēkšņi to beigtu.

Kā vienmēr  - ja patika, tad nospiediet zvaigznīti ☆

Un, ja ir kādi ieteikumi, jautājumi vai ir kāda kritika sakarā ar šo, tad droši jautājat :))

Atvainojos arī, ja ir kādas kļūdiņas (;

Mīlu, Kika♡