Fate [louis tomlinson]

Chapter 26

Luiss

Skatoties filmu, mani acu plakstiņi palika ar vien smagāki un smagāki. Es biju uzlicis savu pasmago galvu uz Anabellas pleca un aizvēru acis. Visbeidzot es biju aizmidzis un miegā es lūdzu visus iespējamos Dievus, kaut es nesāktu skaļi krākt vai šņākuļot...nu vai arī siekaloties. Varu derēt, ka tad Anabella ilgi, jo ilgi izvairīsies no manis.

Bija pagājis jau ilgs laiks kopš es aizmigu, jo atverot acis, ārā viss sāka pamazām kļūt gaišāks. Anabellas man blakus nebija, taču man līdzās virs spilvena atradās balta papīra lapa, uz kuras acīm redzami kaut kas ir uzrakstīts.

EU, KO TU NETEIKSI, TOMLINSON!

Kad vakar pārnāca mājās tava ģimene, es uzreiz devos prom uz savām mājām, jo tiešām nevēlējos traucēt. Tevi modināt, lai atvadītos, arī negribēju, tādēļ viebkārši, neko nepasakot, aizgāju. Šodien iznākt uz darbu diemžēl nevaru. Māsai jāpalīdz ar pārvākšanos uz citu dzīvokli, jo dzīvošana ar viņu tiešām nepadara mani priecīgu. :)

~ Bella

Es neapmierināti nopūzdamies, pierāvu sevi sēdus, ilgi aplūkojot tikko manis izlasīto tekstu, kas manī izraisīja diezgan jauktas emocijas  -
gan skumjas, gan nelielas pārdomas.

Sāku nopietni domāt par to, ko Anabella par mani domā, jo es būdams 24 gadus vecs, joprojām dzīvoju savas mammas mājā ar mazākajām māsām un mazāko brāli, kas nebūt nav normāli. Man vajadzēja uzsākt dzīvot patstāvīgi.

Man šķiet, ka par dzīvošanu vienatnē bija nepieciešams aizdomāties jau sen jeb tad, kad es biju pabeidzis studēt universitātē, taču nezināmu iemeslu dēļ, manā prātā tobrīd nenāca neviena doma par pārvākšanos.

Ieskatījos telefona ekrānā un smagi nopūtos, knapi izrāpjoties no savas gultas. Smagiem soļiem, izgāju no savas istabas un aizgāju līdz trepēm, noejot pa tām lejup uz pirmo stāvu. Tagad ir 07:40 un manai ģimenei jau vajadzēja taisīties  - kādam uz darbu, kādam uz skolu.

- Klau...mammu, es vēlos pārvākties, - ierunājos, sastapjot mammu virtuvē. Manis teiktais lika viņai novērsties no brokastu pagatavošanas un pievērst visu uzmanību tikai un vienīgi man.

- Tu vēlies pārvākties? - mana māte vaicāja pašsaprotamu jautājumu, nedaudz saraukusi savas tumši brūnās krāsas uzacis.

Es neizdvešot nevienu skaņu, piekrītoši pamāju ar galvu un mamma tūdaļ pavēra vaļā muti.

- K-kāpēc tik pēkšņi?  - mamma jau atkal uzdeva kārtējo, muļķīgo jautājumu, kuram viņa pati labi zināja atbildi.

- Mammu...tas nav pēkšņi, - nobolījies, ielicis rokas trenniņbikšu kabatās, nomurmināju. - Man jau ir 24 gadi.  -

- Luis, tas ir pēkšņi, - viņa uzrunāja mani, sakrustojot rokas virs krūtīm.  - No kurienes tev uzradās domas par pārvākšanos, m?  -

- Man ir 24 gadi un, man šķiet, ka būtu jāuzsāk patstāvīga dzīve un nevis dzīvojot pie vecākiem, bet gan dzīvojot vienam. Savā dzīvoklī, - nopietnā balss intonācijā izrunāju katru vārdu, bet klusējot piekrītoši pamāja ar galvu, neko nepasakot.

***

Stāvēju savā dzīvoklī, kas pašreiz ir pilnīgi tukšs, ja neskaita to, ka virtuvē ir daži plauktiņi un ledusskapis, bet guļamistabā ir matracis uz kura es pāris dienas varēšu mierīgi gulēt. Viesistabas vidū atradās vairākas kastes un daļa no tām man bija jāpārvieto savā guļamistabā. Diemžēl pašreiz slinkums ir spēcīgāks par gribēšanu kaut ko darīt, tādēļ es izvilcis segu, spilvenu un palagu no kastes ar gultas veļu, devos uz savu guļamistabu.

Nogurums deva par sevi ziņu un šobrīd mana vienīgā vēlme ir apgulties uz matrača, palīst zem segas un aizmigt.
Es apgūlos uz matrača, kad jau biju saklājis sev "gultu", un palīdu zem segas. Aizvēris acis, es taisījos aizmigt, taču mani no gulētiešanas iztraucēja skaļā mūzika blakus dzīvoklī.

Es neapmierināts un nokaitināts pielecu kājās un ar smagiem soļiem izgāju no istabas. Drīz vien es biju izgājis laukā no dzīvokļa un piegājis pie durvīm no kurām nāca mūzikas skaņas.

Sāku dauzīties pie durvīm un tad mūzika uz kādu brīdi apklusa, līdz ar to bija dzirdami tikai soļi. Es sakrustoju rokas virs krūtīm, gatavojoties tam, ka man nāksies aizrādīt personai, kura neļauj man gulēt vienpadsmitos vakarā.

Nepagāja ilgs laiks, līdz durvis atvērās. Man priekšā stāvēja pēc sejas diezgan pazīstams cilvēks  - Anabellas māsa, kuras vārdu es nemaz nespēju un netaisos iegaumēt.

- Tu varētu lūdzu izslēgt mūziku? Esmu noguris un es vēlos doties gulēt,  - uzsāku sarunu, kamēr viņa bija aizņemta ar manis aplūkošanu, kas, protams, man lika justies neveikli, kā arī neērti.

- Oh wow, es nezināju, ka tu te dzīvo,  -  viņa klusi ieķiķinoties teica.  - Būs Bellai jāpastāsta, ka mēs abi esam kaimiņi. -

- Jā, jā, - garlaikoti novilku. - Vēlāk pastāstīsi, bet, lai no šī laika līdz pat rītdienai, no tava dzīvokļa nenāktu pat ne mazākā skaņa. -

Anabellas māsa nebilstot ne vārda, piekrītoši pamāja ar galvu, atstutējoties pret durvju malu un, kad es taisījos doties atpakaļ uz savu dzīvokli, viņa iekrampējās manā rokā.

- Ko tu dari? - dusmīgi jautāju un saraucu uzacis, pēc tam jautājoši paskatoties uz viņu.

- Ienāc pie manis...iedzersim kopā tēju, parunāsim,  - viņa, pieliecoties pie manas auss, klusi čukstēja.

- Piedod, bet mani vairāk uzrunā miegs, nevis sarunas un tējas dzeršana ar sev nepazīstamu cilvēku, - paraustīju plecus.

Anabellas kaitinošā māsa neko neteica, viņa vēl ciešāk satvēra manu roku un likās, ka es viņai iesitīšu, ja mana roka netiks atlaista.

Tā ir vardarbība pret meiteni, Luisiņ. Tu taču tāds neesi.

- Atlaid,  - dusmīgi caur sakostiem zobiem izgrūdu, tomēr viņu manis teiktais nekā neietekmēja. - Labi, ka tava māsa nav tāda pati kā tu.  -

- Kādēļ labi? - viņa ievaicājās, bet es tikmēr centos atbrīvot savu roku no meitenes tvēriena.

- Tādēļ ka, ja viņa būtu tik pat iedomīga, egoistiska, izlutināta un stulba, es šaubos, ka viņa man patiktu, - čukstus teicu. - Par laimi...Anabellai nepiemīt neviena no šīm īpašībām.  -
______________________________________

PASKAT, KURŠ IR ATPAKAĻĻĻ!!!!¡¡¡¡

Atvainojos par to, ka turpinājums šim stāstam nav bijis vairākas nedēļas, beeet diemžēl ir sākusies skola, kas aizņem lielāko daļu mana brīvā laika. Protams, es varētu brīvdienās rakstīt vai tad, kad braucu autobusā uz skolu, bet tāpat šaubos par to, ka jaunas nodaļas iznāks regulāri.

Kā vienmēr es ceru, ka šī nodaļa sanāca pietiekami laba, bet, ja nē, tad droši rakstat, kas tajā ir slikti  - tādējādi es varētu kaut ko pielabot.

Ja patika, tad neaizmirstiet nospiest zvaigznīti☆

Mīlu, Kika♡