Fate [louis tomlinson]

Chapter 16

Luiss

Pagāja apmēram nedēļa, kuras laikā es jutos nedaudz šausmīgi  - es jūtos vainīgs par to kā izturējos pret Anabellu.

Es iepriekš centos iegūt viņas piedošanu, jo biju izdarījis šausmīgu lietu pirmajā iepazīšanās reizē, par ko joprojām sevi ļoti nosodīju, lai arī kā negribētu to atcerēties, taču tagad es viņai aizrādīju par katru mazāko sīkumu saistībā ar viņu un viņas pienākumu pildīšanu. Es šādā veidā gribēju ieriebt viņai par to, ko viņa bija pateikusi pirms nedēļas, es gribēju, lai viņa atvainojas, taču viņa to netaisījās darīt un es netaisījos pārtraukt šāda veida izturēšanos pret viņu.

Anabella pati bija vainīga, viņa pati atgrūda mani, viņa pati izturējās nejauki pret mani.
Kaut vai ņemot par piemēru dienu, kad pieņēmu viņu darbā par administratori, neskatoties uz to, ka viņai CV nebija tas labākais, ja to salīdzina ar citiem, un, manuprāt, viņa pati to diezgan labi saprata.

Taču kaut kas viņā...

- Brāli, tu nāc?!  - mani no dziļdomīgās domāšanas iztraucēja manas mazās māsas, Dorisas, nedaudz čīkstošā balss. Ticiet man  - dažreiz mazāko brāļu un mazāko māsu, brāļu čīkstēsana, kā arī pīkstēšana, ļoti, ļoti krīt uz nerviem.   - Luī, mamma tevi saaaaauc. Mums ir jābrauc uz bērnudārzu.  -

Un, jā, es joprojām dzīvoju ar mammu  - es palīdzu mammai naudas ziņā un man tā ir daudz ērtāk - dzīvojot ar mammu, brāli un māsām. Atrodoties darbā, man ļoti pietrūkst savas ģimenes un es nespēju iedomāties to, kā būtu, ja es dzīvotu viens pats.
Tomēr...varbūt drīzumā es dzīvošu viens bez savas ģimenes.

- Es tūlīt nākšu, sarunāts? - jautāju, uzsmaidot savai mazajai māsai, kura bija ierāpusies pie manis klēpī.

- Labi. - Dorisa nočukstēja un pasmaidīja, viegli apķerot mani. - Brāli? Mēs ar Anabellu šodien tiksimies...?  -

Es smagi nopūtos, paskatoties uz māsu un noraidoši papurināju galvu, kas lika viņas smaidam drīz vien pazust. Dorisai un Ernestam bija ļoti iepatikusies Anabella. Viņi ik pa brīdim par Anabellu iejautājās, neskatoties uz to, ka pēc katras viņas pieminēšanas reizes, es gandrīz vai sakliedzu viņiem virsū un beigās abi raud, sūdzoties mammai par to, cik es esmu slikts.

- Es taču teicu, ka nē...Anabella ir slikta.  - norūcu, cenšoties gan viņu, gan sevi pārliecināt par to, ka Anabella tiešām ir slikta, un Dorisa skaļā balsī iespiedzās gandrīz vai ausī man.

- Nē! Nav gan!  - Dorisa jau atkal iespiedzās, kas lika mammai ieskriet istabā, kurā mēs atradamies, uzreiz izjautājot mūs abus par to, kāpēc Dorisa tik skaļi kliedz un brēc.

Es noliku Dorisu uz grīdas un viņu uzreiz opā paņēma mana mamma, taču es izgāju laukā no istabas, noejot lejā uz viesistabu. Tur sēdēja Lotija, kas runāja ar savu draudzeni pa telefonu un es apsēdos viņai blakus, gaidot, kad mamma ar Dorisu noies lejā.

***

Pirms apmēram stundas es biju atvedis uz bērnudārzu Dorisu un Ernestu, bet šobrīd es atrados savā kabinetā, meklējkt telefonu jakas kabatā, tomēr telefona tajā nebija.

Es izgāju no kabineta, aizejot līdz liftam. Iekāpjot tajā, es nospiedu pogu uz kuras bija attēlots cipars "1" jeb pirmais stāvs. Kad biju nonācis sev vajadzīgajā stāvā, es izkāpu no lifta ar vēl dažiem cilvēkiem, kas tajā atradās.

Es ieraudzīju Anabellu, kas burtiski gulēja uz grīdas, kamēr viņas bijušais stāvēja viņai pretī, nikni skatoties uz viņu. Puiša rokas bija saspiestas dūrēs un viņš taisījās iet viņai vēl tuvāk.

Es biju nez kāpēc dusmīgs un nedaudz uztraucies, taču tajā brīdī es automātiski ātrā tempā piesoļoju pie viņiem, nostājoties preti puisim un atvēzējoties, iesitu ar dūri viņam pa seju. Kamēr bija izdevība, es palīdzēju Anabellai piecelties, vedot viņu prom no šejienes.

______________________________________

sooo - pēc KsenijaKrmia ieteikuma, es centos uzrakstīt nodaļu, kas ir pēc Luisa skata punkta :) nezinu, cik kabi sanāca, jo pirmo reizi šādā veidā rakstu, tačuuuuu....
ja patika, nospiediet zvaigznīti ☆

un   - BOIIIIII, šis stāsts iekļuva #1 starp fanfiction'iem un tas ir vienkārši...wow un es nezinu kā jums par to pateikties, jo šobrīd viss, ko varu pateikt ir MILZIIGS PALDIES PAR TO, KA LASAT ŠO STĀSTU. <333333333333

starp citu, ja ir kādi ieteikumi sakarā ar šo stāstu, tad droši rakstat...un man vēl vajadzētu rakstīt nodaļas pēc Luisa skata punkta, vai arī tomēr nē? priecāšos, ja izteiksiet savas domas sakarā ar šo stāstu un sakarā ar tā uzlabošanu.

mīlu, Kika♡