Fate [louis tomlinson]

Chapter 19

Anabella

Pagāja tikai viena stunda un manas kājas bija jau kārtīgi izmirkušas, bet es...es biju viscaur slapja...taču tajā visā bija arī kāds labums - es paliku viena ar savām domām un neviens man netraucēja pavadīt laiku vienatnē.

Kad biju maza, es vienmēr čīkstēju, ejot pie mammas, par to, ka māsa un viņas draugi nevēlas ar mani spēlēties. Čīkstēju par to, ka biju viena. Protams, tajā vecumā es neko diži nesapratu. Es nesapratu, cik gan labi ir būt vienai...nu vismaz dažos brīžos tas ir labi.

Kājas bija ne tikai izmirkušas, bet arī nogurušas no tik ilgas staigāšanas apkārt pa parku. Jā, es kādu brīdi sēdēju arī uz mitrā soliņa, taču likās, ka mans dibens sasals, ja es uz tā turpināšu sēdēt. Lai vai kā - es nolēmu doties uz mājām.

Biju aizgājusi līdz autobusa pieturai un ieskatījos savā telefonā, lai apskatītos, cik tagad ir pulkstens un tieši tajā brīdī mans telefons izlādējās. Es smagi nopūtos un ieliku to bikšu kabatā.

Mana redze nebija tā labākā, taču es varēju tālumā saskatīt autobusu, kurš tuvojās pieturai uz kuras es šobrīd atrados. Autobuss apstājās un es iekāpu tajā, apsēžoties brīvajā vietā pie loga. Es atstutēju savu galvu pret autobusa logu un lūkojos laukā pa to.

Mana dzīve bija...tāds sūds...ne es darbu normālu atrast varu, ne puisi...man pat draugu un normālas ģimenes nav.

Tu esi nožēlojama...

Es centos beigt domāt par negatīvām lietām, kas nemaz mani neiepriecina un sāku domāt...par...par Luisu?

Tev arī par viņu nevajadzētu domāt.

Es līdz pat šim brīdim nesapratu, ko jutu pret Luisu. Gadījās tā, ka es pret viņu reizē jutu gan naidu, gan simpātijas.

NU TU NOPIETNI?! KĀ VAR NEZINĀT, KO JŪTI PRET CILVĒKU?

Nepagāja ilgs laiks, līdz man vajadzēja kāpt laukā no autobusa. Es nospiedu ''STOP'' pogu, kad autobuss bija apstājies pie man vajadzīgās pieturas un izkāpu no tā, lēnām ejot uz mājām.

- Luis, ko tu pie velna te dari?!  - nedaudz šokētā, bet skaļā balsī jautāju, kas lika viņam notrīcēt. Luiss mētāja pret mana dzīvokļa logu sīkus akmentiņus.

Viņš uzvedas kā mazs bērns...

Mana balss lika Luisam notrīcēt, bet pēc brīža viņš lēnām pagriezās pret mani. Luiss aplūkoja mani no galvas līdz kājām, turpinot skatīties uz mani. Tas lika justies...tik...tik neērti un neveikli.

Es pat nesapratu kāpēc. Man vienkārši nepatika, kad viņš uz mani skatījās vai pieskārās man, kaut gan citas būtu stāvā sajūsmā.

Varu derēt, ka viņam ir daudz pielūdzējas...

Tai skaitā tu, ja?

Luiss klusēja, turpinot lūrēt manā virzienā un tas, ja godīgi sāka ar vien vairāk un vairāk kaitināt. Ja nav, ko teikt, lai vācas prom, sasodīts! 

Tieši tā, tieši tā.

- Neklusē, bet atbildi, Tomlinson, - es uzrunāju Luisu un viņš spēra dažus soļus man pretī, ieskatoties manās acīs.