Fate [louis tomlinson]

Chapter 21

Anabella

-

Tu jau tik ātri Benu aizmirsi. Es tiešām lepojos ar tevi, māsiņ, jo tu esi atradusi tik smuku puisi šī īsa laika garumā,  - mana kaitinošā māsa, Houpa, smaidot teica, atkal apliekot savas rokas ap mani.

Gribēju viņai iekraut, taču tad uz manu pusi būtu vērsti tik daudzi aizrādījumi vai pārmetumi, sakarā ar to, ka mēs esam māsas - mums nav jākaujās, mums nav jāstrīdās, mums jātures kopā.

- Viņš...viņš nav mans puisis, - klusi izdvesu un viņai acis burtiski iemirdzējās. Sasodīts, vajadzēja samelot, ka Luiss ir mans puisis, lai Houpa nelīstu viņam klāt.

Stulbene. Ne tu, bet viņa.

- Un, kur viņš dzīvo, saulīt? - viņa iesmejoties jautāja, atkal atlaižot mani no sava ciešā apskāviena. Es biju minējusi, cik ļoti man nepatīk apskauties tieši ar māsu? Es mīlēju Houpu, jā, bet...viņa bija kā skabarga pakaļā...kā Rūbija.

Labi, Rūbija nebija tik ļoti kaitinoša un iedomīga, kā arī egoistiska, bet tāpat  - viņas abas vienai otrai nedaudz līdzinājās.

- Kā, lai es zinu?!  - uzreiz dusmīgi iesaucoties atcirtu. Mani vaigi palika nedaudz sārtāki un Houpa iesmējās, aizrādot man par to, ka es neprotu melot, bet man būtu jāiemācas to darīt.

- Kāpēc tu atbrauci?  - rupji iejautājos, ieejot virtuvē un viņa man sekoja. - Tev tak ir Bens. -
Es nepatikā sašķobīju seju, atceroties vien Bena pretīgo ģīmi.

- Kad tu man pateici to, ka viņš dzīvo viesnīcā, atklājās - Benam ir cita. Es sastrīdējos ar viņu pa telefonu un šorīt jau sakravāju savas mantas koferī, - viņa iešņukstoties, bēdīgi noteica. - Piedod, ka tā izrīkojos. Man nevajadzēja gulēt ar Benu...es tak zināju, cik ļoti tu viņu mīlēji.  -

- Jā. Tieši tā. Mīlēju, - paraustīju plecus, atstutējoties pret virtuves sienu. - Vispār brīnos, ka tu atvainojies, jo tu neproti atvainoties.  -

- Nu beidz dusmoties uz mani, savādāk drīz vien sirma paliksi, māsiņ, - viņas pretīgie, kaitinošie smiekli pārpildīja virtuvi un es nobolījos.  - Kur es varu gulēt? Tavā istabā kā vienmēr, ja?  -

- Grīda, vanna, dīvāns...tu izvēlies,  - dusmīgi norūcu, kas lika viņai nesaprašana saraukt savas uzacis.

- G-guļot uz grīdas, man mugura sāpēs, uz dīvāna nav ērti, bet...bet vannā noteikti nē!  - viņa šokēti iekaucās, bet viņas acīs sariesās asaras.  - Es...es domāju, ka gulēšu tavā gultā. Pagājušajā reizē es tak tur gulēju.  -

Viņa tikai tēlo...

Starp citu, pagājusī reize bija tad, kad Houpas bijušais padzina viņu no dzīvokļa.

Nebrīnos kāpēc viņš tā rīkojās, jo Houpa ir kaitinoša, par sevi domājoša persona...taču vecāki viņu šā vai tā mīl vairāk, nekā mani...vismaz man tā likās un joprojām liekas.

- Pagājušajā reizē es nebiju dusmīga uz tevi, - teicu, veltot viņai neīstu smaidu.  - Ar labu nakti, mīļo māsiņ.  -

- Tagad ir tikai septiņi vakarā, stulbene,  - viņa jautājoši uzlūkoja mani, bet es izlikos, ka nedzirdu viņu, aizejot uz savu istabu. - Ai, labi, ej gulēt. Man te vienai jautrāk ies, nekā tev!  -

Houpa bija iegājusi viesistabā un pēc brīža no istabas atskanēja viņas čīkstieni par to, ka viņa nesaprot kā ieslēgt televizoru.

Vai viņa tiešām ir tava māsa?

Es neņēmu galvā viņas "palīgā" saucienus un pārģērbos - novilku kurpes, nedaudz slapjās zeķes, bikses un blūzi, tā visa vietā uzvelkot tīru T-Kreklu uh šortus, kā arī citas zeķes, kuras bija rozā krāsā.

Es saķemmēju savus matus un sataisīju tos astē, ieguļoties mīkstajā gultā. Es palīdu zem segas un aizvēru acis, gribot aizmigt, taču izdzirdot skaļo mūziku, es neapmierināti nopūtos.

Šodien tu pagulēt noteikti nevarēsi.

***

Es nebiju gulējusi līdz diviem. Likās, ka vecākā māsa man vēlas ieriebt, traucējot man gulēt. Houpa ne tikai milzīgā skaļumā mūziku klausījās, bet arī dziedāja. Viņa neņēma vērā manus aizrādījumus par to, lai izslēdz. Viņa neņēma vērā to, ka man šodien ir darbs.

Egoiste...

Mans telefons zvanīja un es pacēlu klausuli, pieceļot sevi sēdus.
- Es ceru, ka tu neaizmirsi, ka tev jābūt pie manis mājās desmitos no rīta,  - Luiss diezgan priecīgā balsī teica, bet es samiedzot acis skatījos pulkstenī.

BIJA TIKAI SEPTIŅI NO RĪTA. KĀPĒC VIŅŠ MAN TIK AGRI ZVANA?!

- Nē, neaizmirsu.  - miegaini nomurmināju un pēc tā es nožāvājos. Es biju aizgājusi gulēt ap diviem naktī un ticiet man...ar piecām gulēšanas stundām man noteikti nepietika. Man vajadzēja VĒL gulēt.

- Viss labi?  - Luiss nedaudz satraucies jautāja un es noņurdēju klusu "jā" vārdu.

- Labi. Es tiešām ceru, ka viss ir labi, - Luiss iesmejoties teica, bet es nometu klausuli, apguļoties atpakaļ gultā.

Es izstaipījos, izrāpos no gultas un uzvelkot čības, izgāju no istabas. Viesistabā jau sēdēja Houpa, gremojot savas brokastu pārslas. Viņa pagriezās pret mani, uzmetot skatienu man.

- Tu nu gan šausmīgi izskaties, bet nekas. Man pie tā būs jāpierod, - vina teica, piemiedzot man ar aci.

Es iegāju vannasistabā un nostājos pretī spogulim, kas atradās virs izlietnes. Houpai bija taisnība  - es izskatījos šausmīgi no rītiem. Man bija nedaudz izpūruši mati, zili loki zem acīm, tādēļ ka man bija nelieli miega traucējumi.

- Kad šis viss beigsies? - klusi nočukstēju, noskalojot savu seju ar aukstu ūdeni, kas lika man līdz galam pamosties.

______________________________________

heyyyy  - jauna nodaļa šim stāstam, taču man rodas sajūta, ka stāstam drīz būtu jātuvojas beigām, kā arī rodas sajūta, ka nav jēgas turpināt, bet oh well  - ja iesāku, tad man it kā būtu jāpabeidz, pareizi?😅

tāpēc, ja patika tad neaizmirstiet nospiest zvaigznīti☆

bet, ja nepatika, tad uzrakstiet komentāros  - kas tieši nepatika, līdz ar to es varētu kaut ko šajā visā uzlabot.  :')

p.s. ja ir kādi jautājumi vai ieteikumi, droši rakstat komentāros .

mīlu, Kika ♡