Fate [louis tomlinson]

Chapter 29

Anabella

- Tev viņa patīk?  - šie bija pirmie vārdi, ko es izdvesu, uzmanīgi vērojoties viņa acīs. Es centos tajās samaklēt atbildi uz jautājumu, jo pats Luiss centās izlikties, ka nesaprot par ko pie velna iet runa šobrīd. Centās izlikties, ka viņam nav ne jausmas par to, ko es saku, taču patiesība ir tajā, ka Luiss labi saprot par ko es runāju, pat ļoti labi.

- K-ko?  - Luiss saraucis uzacis, centās ieiet dzīvoklī.

- Mana māsa. Tev...tev viņa patīk, vai ne?  - jautāju un nolaidu galvu, pievēršot skatienu savām čībām, kas bija diezgan pūkainas, baltā krāsā.

- Ko?!Nē!  - Luiss iesmejoties iesaucās un es viņam iesitu pļauku, līdz ar to Luiss aiz sāpēm saķēra savu vaigu, tādēļ ka sitiens, protams, nebija īpaši vājš vai patīkams, pēc manām domām. Es centos viņam iesist pļauku no visa spēka, jo pār mani šobrīd valdīja nesavaldāmas dusmas un greizsirdība. Šīs abas sajūtas nebūt nebija labs salikums. Šīs abas sajūtas padarīja mani gandrīz vai traku.

- Ko tad tu darīji pie viņas?  - jautāju, sakrustojusi rokas virs krūtīm. Nopietni uzlūkojot Luisu, es centos izdabūt no viņa atbildes uz saviem jautājumiem, jo nekādīgi nevarēju saprast  - kāpēc tieši MANA māsa.

- Pagaidi...kā tu to zini? Tu izspiegoji mani?  - Luisa seju rotāja viltīgs smaids un es dzirdēju kā viņš klusi ieķiķinās.

Es taisījos atkal iesist Luisam, šoreiz tikai vājāk, taču Luiss saķēris manu roku, piespieda mani pie sienas, tādējādi mūsu ķermeņi bija dažu centimetru attālumā no saskaršanās. Luiss taisījās mani pievilkt pie sevis tuvāk, kamēr es aktīvi centos atgrūst viņu, pielietojot visu savu spēku...nu labi...varbūt tikai 1/3 no visa sevī esošā spēka.

- Es neizspiegoju cilvēkus atšķirībā no jums, mister Tomlinson,  - teicu, skatoties viņa sejā. - Es braucu apciemot savu mīļo māsu, kuru neiedomājami mīlu, tomēr mani pārņēma milzīgs šoks, ieraugot jūs bučojamies ar viņu.  -

- Beidz,  - Luiss dusmīgi norūca, bet es iesmējos.

- Ko tad man beigt? - jautāju, saraucot uzacis.  - Nesaprotu par ko jūs runājat.  -

- Tu labi saproti,  - Luisa balss kļuva ar vien dusmīgāka un dusmīgāka, bet viņa skatiens pārta ar vien niknāks. Nenoliegšu, es biju pie vainas. Ja nu es nokaitināju viņu?

- Nē, nesaprotu, Tomlinson,  - tik pat dusmīgā balsī atraucu.

Luisa rokas pārvietojās no mana vidukļa uz maniem gurniem un tajā brīdī es ar celi iesitu pa viņa vājo vietu. Vismaz man tā šķita kā Luisa vājā vieta.

Luiss sāpēs saliecās, klusi ievaidoties.

- Neaiztiec mani. Nepieskaries pie manis. Nerunā ar mani,  - caur sakostiem zobiem izvilku.  - Es tev neesmu nekāda Houpa, tev skaidrs, Tomlinson? -

- Nevajadzēja jau sist!  - Luiss spalgā balsī iesaucās, kas lika man smieties, taču es vāji iekodos apakšlūpā, tādējādi novēršoties no smieklu lēkmes.

***

Gāja dienas, nedēļas, mēneši un mana dzīve bija pagalam sabojāta.

Man nebija darba, man nebija draugu, nebija tuvu cilvēku, kuri būtu man blakus un palīdzētu tikt galā arī pašreizējām grūtībām.

Labi, nenoliegšu, bija Rūbija, kas zvanīja man vismaz reizi dienā, lai pārliecinātos, ka man viss iet pilnīgākā kārtībā, bet vai es tiešām izklāstīšu visas savas problēmas un pārdzīvojumus cilvēkam, kuru pazīstu tikai dažus mēnešus? Nē, nedomāju.

Man zvanīja arī mana mīļā māsa, Houpa kura zvanot lielījās par to, cik labi viņai iet attiecībās ar Luisu un, cik gan es esmu stulba, palaižot garām tik brīnīšķīgu, neapbrīnojamu vīrieti kā Luiss.

Labi, vismaz vienā Houpai ir taisnība - es esmu stulba. Tā vietā, lai izrādītu savas simpātijas pret Luisu, es tēloju, ka ienīstu viņu. Nenoliegšu, viņš nedaudz bija pelnījis šādu izturēšanos par sevis izdarīto.

Nenovēršoties no tēmas par savām problēnām  - man bija daudz parādu par dzīvokli, kurā šobrīd pavadu savu kārtējo piektdienas vakaru pilnīgā vientulībā ar sevi un savām domām.

Labi, naudas pietika vēl vismaz mēneša dzīvošanai šeit, bet nedrīkst aizmirst arī to, ka man ik pa laikam arī ir jāēd un jādzer, lai arī kā man to negribētos.

Izdvešot smagu nopūtu, es piecēlos kājās, ieejot savā istabā, kas līdzinājās kara laukam. Ja iepriekš es centos uzturēt savu dzīvokli un istabu perfektā kārtībā, tad pēc strīda ar Luisu, es izvandīju visu, ko vien varēja izvandīt, joprojām nesakārtojot šo haosu.

***

- Rūbij, nu beidz...tu varēsi mani apciemot,  - teicu meitenei, dzirdot viņas čukstus uzreiz pēc tā, kad paziņoju viņai, ka došos prom uz citu valsti, kur plānoju uzsākt jaunu dzīvi. Nez kāpēc Rūbiju apbēdināja tas fakts, ka es braukšu prom, neskatoties uz to, ka mēs pat nebijām pietiekami tuvas.

- Cik bieži? Reizi sešos mēnešos? Reizi gadā?  - viņa šņukstus ievaicājās.  - Lai tas Luiss iet galīgi, tu vari atrast, ko labāku, bet nebrauc prom nu...lūdzu...  -

Mani priecēja tas, ka es te kādam biju vajadzīga...protams, es būtu vēl priecīgāka, ja tas "kāds" būtu Luiss, bet...kāda iespēja, ka esmu viņam vajadzīga...

- Es ne tikai Luisa deļ vēlos braukt prom un lūdzu neraudi. Viss būs labi, apsolu, - centos nomierināt draudzeni.

Klusums. Rūbija klusēja, bet es izdvesu smagu nopūtu, nolaižot savu galvu.

- Labi, Rūbij, es iešu krāmēt koferi, - pēc kāda brīža teicu, taisoties nomest klausuli. Rūbija joprojām klusēja un tas man lika sajusties vainīgai, jo viņa manis dēļ ir bēdīga. - Atā.  -

Es visbeidzot nometu klausuli un nolikusi telefonu malā, paskatījos laukā pa logu.

______________________________________

Iespējams šī nodaļa neatbilst tam, ko jūs tik ilgi gaidījāt un es tiešām atvainojos, ja liku jums vilties. Tiešām atvainojos. :(

Piedodiet arī par to, ka tik ilgi nebija jaunu nodaļu, bet, lai vai kā  - velos informēt jūs  - esmu izlēmusi šo stāstu turpināt līdz 35 nodaļai, kas nozīmē, ka līdz stāsta beigām vēl atlika 6 nodaļas.

Man tiešām milzīgs prieks, ka jūs lasat šo stāstu, ņemot vērā to, ka tā saturs, gramatika, vārdu krājums un virziens nav pats labākais.

Ceru, ka drīz vien sanāks uzrakstīt nākamo nodaļu, lai jums nenākots gaidīt tik ilgi, cik iepriekš, bet es neko nesolu :'(

Lai vai kā  - ja patika, tad neazmirsti nospiest zvaigznīti☆

Atvainojos arī par kļūdām :')

Mīlu, Kika.♡