Fate [louis tomlinson]

Chapter 13

- Tu mani darbā ņēmi par administratori, nevis par auklīti.  - teicu, paraustot plecus, bet Luiss iesmējās, liekot savai māsai un savam brālim pagaidīt mani te. Viņš saķēra manu roku, izvelkot mani laukā no viesnīcas. - Ko tu pie velna dari, nenormālais?! -

- Lūdzu, pieskati viņus.  - Luiss teica, nostājoties man pretī un sakrustojot rokas virs krūtīm. Viņš skatījās man acīs, taču es nolaidu galvu, jo, kad es skatos cilvēkam acīs, man nez kāpēc gribas smieties. - Citiem darbiniekiem es viņus atstāt nevaru, jo es tiem citiem neuzticos...uzticos tikai tev... -

- Bet...ir arī Rūbija un viņa te strādā ilgāku laiku, ne?  - jautāju, paceļot galvu.  - Pie tam...mani tu vispār nepazīsti. Ja nu es tavu brāli un māsu nolaupīšu, m? -

- Rūbija strādā te ilgāku laiku, jā, bet viņa ir nenormāli kaitinoša un nedod Dievs viņa samācīs Dorisai un Ernestam muļķības.  - Luiss teica, pēc tam iesmejoties.  - Nu beidz, tu viņiem abiem JAU patīc. Aizej ar viņiem kaut kur, nopērc viņiem saldējumu un es, protams, naudu arī iedošu...lūdzu...  -

- Bet kāds man labums būs no tā, ka es pieskatīšu viņus?  - jautāju, saraucot uzacis.

- Tavs bijušais ir te un nedomāju, ka tu vēlies viņu te redzēt.  - viņš iesmejoties teica un es veltīju viņam niknu skatienu.  - Par bijušo man Rūbija pastāstīja.  -

- Labi... - klusi norūcu, bet Luiss uzsmaidīja man, ievelkot mani atpakaļ viesnīcā. Es aizgāju līdz Dorisai, kā arī Ernestam, uzmanīgi notupjoties viņiem pretī.  -  Esmu Anabella, bet jūs varat mani saukt par Bellu. -

- Esmu Dorisa.  - meitenīte pasmaidot teica, pēc tam norādot uz Ernestu.  -  Un viņš ir Ernests, mans brālis.  -

- To es zinu.  - teicu, uzsmaidot abiem, bet pēc tam piecēlos kājās, paņemot Ernestu un Dorisu pie rokas.

- Atā, brāli!  - mazie vienlaicīgi iesaucās, kad mēs visi trijatā gājām laukā no viesnīcas.

***

- Vēlreiz zvanu, lai pateiktu, ka tava māsa ir sasodīts saslimusi, bet tu pat klausuli pacelt nevari!  - skaļā balsī teicu, apsēžoties uz vannasistabas grīdas.  - Tev vispār nerūp tas, kas notiek ar viņu?! -

- Beidz bļaustīties uz mani, es šobrīd atbraukt nevaru.  - viņš dusmīgi norūca.  - Labi, atā.  -

- Kāds atā?!  - jautāju. Biju dusmīga uz Luisu, jo viņš savus pienākumus uzveļ uz manis. Viņam bija jāpieskata abi dvīņi, ne man. - Velc savu pakaļu uz manām mājām!  -

- Agh...  - Luiss nokaitināti nomurmināja un es jau atkal gribēju uzkliegt viņam virsū. - Centīšos atbraukt pie tevis tik ātri, cik spēšu, bet es neko nesolu.  -
Es nometu klausuli, izejot no vannasistabas. Ieejot viesistabā, kur uz dīvāna gulēja Dorisa ar Ernestu, es apsēdos uz tā.

- Kā jūties, saulstariņ?  - čukstus jautāju, viegli pieliekot plaukstu pie Dorisas pieres, kura bija nenormāli karsta.

- Slikti...  - viņa iešņukstējās, pēc tam smagi nopūšoties.  - Es gribu pie brāļa...  -

- Viņš drīz būs.  - teicu, vāji pasmaidot. Es diemžēl nezināju pēc cik ilga laika Luiss atbrauks, taču cerēju, ka tas būs ļoti drīz, jo es nezināju, ko šādās situācijās darīt  - man nav bijis ne mazākais brālis, ne mazākā māsa un man vispār reti kad uzticēja mazus bērnus.

______________________________________

heyyy, atkal jauns turpinājums šim stāstam. es centos kaut cik sakarīgi šo uzrakstīt un ceru, ka man tas sanāca, kā arī ceru, ka jums patika :)
ā un starp citu, vēlos pateikt, ka  23.jūlijā, 24.jūlijā gan šim stāstam, gan stāstam, kura nosaukums ir "goner", nebūs turpinājuma  - 23.jūlijā ir mana dzimšanas diena, bet 24. mana vārda diena līdz ar to man īsti nebūs laika, lai uzrakstītu nodaļu abiem stāstiem.
neaizmirsti nospiest zvaigznīti, ja patika ☆

un arī iečekojiet meenessbeernc profilu 😎 viņai ir jauns stāsts "Neaizmirstami aizmirstams", kurš ir baigi interesants  - sooo ejiet n palasiet💞💞💞

mīlu, Kika♡