Fate [louis tomlinson]

Chapter 18

Luiss

Pēc tā, kad es aizstāvēju Anabellu, es tiešām cerēju, ka viņa man piedos  izdarīto. Piedos par tādu izturēšanos. Ticiet man, piedāvājot viņai auklītes darbu, es neko sliktu Anabellai nevēlēju. Drīzāk pretēji - es viņai vēlēju tikai visu to labāko.

Šā vai tā tu esi kretīns, Tomlinson...

*flashback*

Es pievelkot Anabellu pie sevis tuvāk, piespiedu viņu pie virtuves sienas, pēc tam pieliecoties pie viņas kakla. Dziļi domās es zināju, ka tā nevar. Es zināju, ka tā nebūt nav pareiza rīcība.

Tomlinson, beidz, tu viņu gribi, tev viņa patīk! Rīkojies taču!

Es devu viņai mazus skūpstus uz kakla un man likās, ka viņai tiešām tas sagādā nelielu baudu...bet vai tā bija? Man nebija ne mazākās nojausmas.

Viņa tikai tēlo...kā tu to nesaproti....

- Luis, beidz, - viņa klusi, klusi noņurdēja, mēģinot atgrūzt mani no sevis. Par laimi viņa nebija pietiekami spēcīga, lai atgrūztu mani, kas lika man pasmaidīt.

- Beidz pretoties man, - es klusi izdvesu un atraujoties no viņas kakla, ieskatījos viņas skaistajās, zaļajās acīs. Es lēnām liecos Anabellai tuvāk, noskūpstot viņu, taču jau atkal - Anabella centās atrauties no manis. Viņa centās pretoties man, bet es biju Anabellu pievilcis cieši klāt pie sevis, tādēļ viņas mēģinājums atrauties bija izgāzies, pat ļoti izgāzies.

Es biju ieguldījis viņu gultā, neņemot galvā viņas kliedzienus un lūgumus par to, lai beidzu. Es nevēlējos viņā ieklausīties.

Pareizi, Luis. Nevajag viņā klausīties.

*flashback end*

Man nevajadzēja tā darīt. Man vajadzēja paklausīt viņu un beigt to, ko biju iesācis darīt...un tad iespējams es viņai kaut nedaudz iepatiktos...varbūt...bet...tagad vairs neko nevar mainīt. Diemžēl.

Katru reizi atceroties to, kas todien bija noticis, es sāku dusmoties pats uz sevi, kā arī nosodīju sevi vēl vairāk, nekā iepriekš. Bija drausmīgi sirdsapziņas pārmetumi šī visa laika garumā, un viss tikai manu rīcību dēl, manu lēmumu pieņemšanu dēļ.

Anabellai jau tobrīd bija slikti...un es...es kā vienmēr visu vēl vairāk sabojāju. Padarīju visu vēl sliktāk. Bieži vien bija sajūta, ka esmu problēma. Objekts, kurš vienmēr sagādā visiem vienas vienīgas nepatikšanas...

Es izgāju no numura un aizejot līdz trepēm, nogāju lejā. Es aizgāju pie Rūbijas, uzlicis rokas uz letes un viņa mani jautājoši uzlūkoja, sakrustojusi rokas virs krūtīm.

- Kaut ko gribē... - Rūbija iesāka runāt, taču es viņu tūdaļ pārtraucu.

- Kur ir Anabella? - nedaudz satraucies jautāju, un Rūbija tūlīt pat veltīja man niknu skatienu. Kas tad viņai kaišs?

Kāda starpība, kas Rūbijai kaišs? Tev tas neinteresē, Luī.

- Man vienalga. - viņa dusmīgi norūca. - Man arī neinteresē, kas ir ar to Anabellu un, kur viņa ir. Neprasiet man. -

- Anabella ir tava draudzene...ne tā? - jautājoši uzlūkojot Rūbiju, vaicāju. Viņa noraidoši papurināja galvu, bet pēc tam smagi nopūtās, pasakot, ka Anabella ir izgājusi laukā.

Eu, ko tu neteiksi!

- Ak, paldies par to, ka palīdzēji, - sarkastiski, bet tai pašā laikā dusmīgi nomurmināju, pēc tam aizejot līdz izejas durvīm.

Es izgāju no viesnīcas un klusi nolamājos, jo ārā lija, nē, gāza lietus, kas nemaz nav labi. Es nebiju paņēmis ne savu jaku, ne lietussargu, taču tas šobrīd nebija svarīgākais - svarīgākais bija sameklēt Anabellu un atvainoties viņai.

Tev nav viņai jāatvainojas, stulbeni.

Nē, man bija jāprasa piedošana  - par savu rīcību uh par to, ko es dusmu uzplūduma dēļ teicu.

Taču...kur Anabella varētu būt?Kur viņa varēja aiziet? Uz mājām? Būs jāpārbauda...

***

Biju pie Anabellas dzīvokļa durvīm un dauzījos pie tām, zvanīju pie tām, taču NEVIENS nevēra vaļā. Es smagi nopūtos un nogāju lejā, izejot no daudzdzīvokļu mājas. Es nostajos netālu no viņas loga un paņēmis no zemes sauju ar sīkiem akmentiņiem, metu tos pret viņas dzīvokļa logiem, bet jau atkal - nekādu rezultātu.

- Luis, ko tu pie velna dari?! - pēkšņi aiz muguras izdzirdēju Anabellas diezgam skaļo balsi, kas lika man vāji pasmaidīt. Es tūliņ pagriezos pret viņu un uzmanīgi nopētīju viņu no galvas līdz kājām.

Anabellai bija ļoti slapji mati un ne tikai mati, bet arī viņa pati. Likās, ka viņai ir auksti, jo viņa trīcēja...un vienīgais, ko šobrīd es vēlējos izdarīt bija cieši, cieši apskaut un nekad nelaist vaļā, taču šaubos, ka Anabella man ļautu to darīt.

Jā, viņa neļautu. Pareizi domā, Luis.

- Neklusē, bet atbildi, Tomlinson, - viņa jau atkal skaļā balsī uzrunāja mani, bet es klusēju, joprojām nenovēršot skatienu no viņas.

_____________________________________

oh well - man ienāca prātā doma, ka vienu nodaļu es varētu rakstīt no Anabellas skata punkta un otru no Luisa skata punkta...bet es nezinu vai jums tas patiktu :(

un vai vajadzētu rakstīt vēl garākas nodaļas jeb arī šāds nodaļu garums jūs apmierina? priecātos arī izlasīt jūsu domas par šo stāstu - gan labas, gan sliktas, jo iespējams tad es saprastu, kas ir jāuzlabo šajā stāstā :')

kā vienmēr - neaizmirstiet nospiest zvaigznīti☆

p.s. atvainojos, ja ir kādas gramatikas kļūdas, jo caur telefonu bieži vien ir nedaudz sarežģīti rakstīt :((

mīlu, Kika♡