Fate [louis tomlinson]

Chapter 20

Luiss

Tikai tagad es apzinājos, cik ļoti Anabella ir skaista...nē, nu, protams, es arī iepriekš to biju manījis, bet tagad es atrados pavisam tuvu klāt viņai, un es patiešām izbaudīju šo brīdi, jo es varēju uzmanīgi izpētīt viņas izskatu.

Es smaidīju, lūkojoties viņas sejā un nebildu ne vārda.

- Kāpēc tu tā smaidi? - Anabella iesmejoties jautāja. Viņas jaukie, mīļie smiekliņi pārpildīja visu istabu, kas lika man smaidīt vēl vairāk.

Muļķis...

- Luis, atbildi, savādāk es apvainošos un atņemšu tev zrņus, - viņa teica, uzmetot lūpu un sakrustojot savas rokas virs krūtīm.

Yes, pls, atņem man zirņus.

- Mmm, draudi,  - es viltīgi pasmaidot teicu un nākamajā brīdī viņa mani iedunkāja.

Man liekas, ka viņa šādā veidā vēlas mani piekaut. Sākumā ar durvīm pa galvu trāpa, tagad vēl pa plecu sit, vēlāk gan jau pa logu laukā izmetīs.

Diez vai tu no turienes dzīvs iznāksi, Tomlinson.

- Sāp tak!  - skaļi, spalgā balsī iesaucoties teicu.

- Tu...tu izklausies pēc spiedzošas meitenes,  - Anabella vēl vairāk sākusi smieties, izdvesa. Nu...vismaz viņai ir jautri un tas priecē.  - Labi, piedod. Tiešām bija tik ļoti sāpīgi?  -

Es piekrītoši pamāju ar galvu un Anabella paraustīja plecus, pasakot, ka tā nav viņas problēma.

Tas nu gan bija nejauki pret tevi, Luis.

- Tad kāpēc tu tā smaidīji, skatoties uz mani? - viņa pārjautāja savu pirmīt uzdoto jautājumi, bet es novērsos no viņas, nolaižot galvi.  - Neizliecies, ka nedzirdi mani un atbildi.  -

Es noraidoši papurināju galvu, bet viņa piecēlās kājās.

Kāpēc tu nevari pateikt?!

- Neej prom, paliec, - es iečukstējos, paceļot galvu un ielūkojoties viņas acīs. Anabella smagi nopūtās un apsēdās atpakaļ, man blakus.

- Es...amm...  - minstinoties teicu, atkal jau nolaižot galvu. - Tu...tu...esi ļoti skaista, tāpēc es skatījos uz tevi un smaidīju.  -

Anabellas vaigi manāmi nosarka, un ticiet man  - VIŅA IZSKATĪJĀS VĒL DAUDZ DAUDZ DAUDZ MĪĻĀKA, nekā iepriekš. Labi, viņa arī iepriekš mīļi izskatījās, bet tāpat...

- Awww, tu nosarki,  - iesmejoties teicu un viņa iepletusi acis, pielika rokas priekšā sejai, bet es atbrīvoju savas rokas no zirņu paciņas, noliekot to uz galda.

Es centos ar abu roku palīdzību noņemt Anabellas plaukstas no viņas sejas un man tas izdevās, bet Anabella līdz ar to klusi nočīkstēja "nav godīgi".

Viņa ir tik...aghh...es pat ar vārdiem aprakstīt nevarēju, cik viņa ir ideāla.

Luis, nesaceries. Tu viņai noteikti nepatīc.