Fate [louis tomlinson]

Chapter 23

Anabella

Luiss atvēra mājas durvis plašāk, ieaicinot mani iekšā. Kad es biju iegājusi mājā, es uzmanīgi to aplūkoju  - uz sienām tika salikti vairāki bilžu rāmji, kuros es atpazinu tikai Luisu, Dorisu un Ernestu. Viesistabas vidū bija novietots stikla galdiņš, netālu no atradās dīvāns un divi krēsli.

Atzīšu, te bija diezgan mājīgi un man te patika atrasties.

Es piegāju pie viena no rāmjiem un aizdomājos, apskatot katru cilvēku, kas atradās bildē.

- Šī ir mana mamma,  - Luiss ierunājās, norādot uz sievieti, kurai bija brūni mati un jauks smaids. Protams, acu krāsu es nezināju, jo bilde bija melnbalta.

- Jūs abi esat diezgan līdzīgi,  - pasmaidot teicu, kad biju saskatījusi līdzību starp Luisu un viņa māti.

Luiss izdvesa klusu smiekliņu, pēc tam pasakot "paldies". No viņa sejas smaids joprojām nebija izzudis un mana interese par to, kādēļ viņš tā smaida, palielinājās.

- Kāpēc tu tā smaidi? - jautāju Luisam, taču viņš manī it nemaz neklausījās. Luiss aizveda mani uz virtuvi un atvēra ledusskapja durtiņas, iepazīstinot mani ar tā saturu.

- Ja Ernests un Dorisa gribēs dzert, iedod viņiem pienu vai apelsīnu sulu, taču pagaidi, kamēr tā paliks nedaudz siltāka. Ja dosi Ernestam un Dorisai kaut ko aukstu, viņiem iespējams sāks sāpēt kakls, - Luiss stāstīja, bet es uzmanīgi klausījos un kā stulbene piekrītoši māju ar galvu.

- Brokastis viņi jau ir paēduši, bet pusdienās uzsildi zupu. Ja abi gribēs kaut ko saldu, tad skapīša apakšējā plauktā ir neliels maiss ar konfektēm, - Luiss teica un aizvēra ledusskapja durtiņas, atverot plauktu ar končām.  - Te tās konfektes būs, beeeeet labāk, iedod viņiem zemenes, mellenes, avenes, banānus vai vēl sazin ko.  -

- Tad augļi vai konfektes?  - jautāju, saraucot uzacis un atstutējos pret virtuves leti.

- Augļi,  - Luiss teica un piemiedza man ar savu aci, kas lika man sajusties mazliet neērti. - Ā un, viņiem ļoti patīk sūklis bobs, tāpēc ieslēdz viņiem to  - gadījumā, ja sīkie sāk raudāt vai trakot.  -

- Labi...man ar viņiem šodien iziet laukā vai arī labāk nē?  - vaicāju, kad mēs jau bijām iegājuši viesistabā. Es apsēdos uz viena no krēsliem un Luiss apsēdās uz man pretī stāvoša krēsla.

- Ja būs silts un saulains laiks, tad jā, aizej ar Dorisu un Ernestu uz parku. Atslēgas ir koridorī uz plauktiņa, - Luiss ātri murmulēja un man likās, ka es noteikti būšu aizmirsusi lielākp daļu no viņa teiktā.

Tev slikta atmiņa, Anabell.

Dzirdēju soļus, kas nāca lejā un paskatījos uz trepju pusi, ieraugot Dorisu ar Ernestu. Abiem rokās bija mīkstā mantiņa, un ieraugot mani, viņi tās nometa un gandrīz vai skriešus nonesās lejā. Dorisa pieskrēja pie manis un burtiski ieleca pie manis klēpī, bet Ernests sekoja viņas piemēram.

- Bellaaaaa! - mazie reizē iesaucās, cieši apķerot savas rokas ap manu kaklu.  - MUMS TEVIS PIETRŪKA! -

Awwww, vismaz kādam tu pietrūksti.

- Man arī jūs abi ļoti, ļoti pietrūka,  - čukstēju un apskāvu viņus pretī.

***

Kad Luiss beidzot man bija izrādījis visu māju, viņš devās uz darbu, atvadoties no manis, kā arī no Ernesta un Dorisas.

Pirms iziešanas no mājas, es viņam liku nodot sveicienus Rūbijai, jo...es nez kāpēc jūtos vainīga un man viņas maz drusciņ pietrūka?

Abi sīkie aizskrēja spēlēties ar mantiņām, uzreiz sākot trokšņot jeb brēkt, bļaut un pīkstēt, kas kaitināja, taču es centos to neņemt galvā, lai arī, cik grūti tas nebūtu.

Tieši tas arī bijs iemesls tam, kāpēc es negribu bērnus nākotnē. Jā, piekrītu, bērni ir mīļi un jauki, taču viņi PĀRĀK daudz trokšņo un tracina...un...un...

- STULBENE! - pēkšņi atskanēja Ernesta raudošā balss, kas iztraucēja mani no domāšanas par bērniem. Es aizskrēju uz viesistabu un ieraugot to kā Ernests nokritis uz grīdas raud, paņēmu viņu opā.

Viņš sasita galvu un sāka raudāt, bet man sākās panika. Pagāja tikai 30 minūtes un man jau viss iet kājām gaisā. Es nezināju, ko man darīt, tāpēc es centos nomierināt Ernestu, paralēli zvanot Luisam.

Es noliku Ernestu uz grīdas un klusi nomurmināju vārdu "sasodīts", kas lika abiem smieties. Tagad izskatījās, ka Ernests ir aizmirsis par savu sāpošo galvu.

- Sasodīts! - viņi reizē smejoties atkārtoja, bet es iepletusi acis, bometu klausuli, kad Luiss to bija pacēlis. Es notupos Dorisai un Ernestam pretī, uzsmaidot viņiem siltu smaidu.

- Tas ir slikts vārds, to nevar teikt, - pārspīlēti jaukajā balsī teicu, taču viņi smejoties noraidoši purināja galvu.

- Sasodīts! Sasodīts! Sasodīts! - abi skaļi bļāva skraidot apkārt pa viesistabu.

- Ja aizmirsīsiet par šī vārda eksistenci, es jums katram iedošu vienu eiro, - nosmīnot teicu, taču viņi jau atkal nepiekrita.

Tu  neproti ar maziem bērniem sadarboties.

- Sūds, - dusmīgi norūcu. Kad abi saskatoties apstājās un taisījās teikt manis pateikto vārdu, es piegāju pie viņiem no aizmugures un pieliku plaukstas pie viņu mutēm.  - Kušš, nevajag.  -

Es noņēmu plaukstu no Ernesta un Dorisas mutes, ieslēdzot televizoru un paldies Dievam  - tur šobrīd rādīja sūkli bobu. Viņi pavēruši mutes, uzreiz pievērsās televizoram un aizejot līdz dīvānam, uzrāpās uz tā.

Es atviegloti nopūtos un sāku vākt kastē mantiņas, ko abi bija izmētājuši pa visu viesistabu. Nezinu kā tikšu ar viņiem galā līdz astoņiem vakarā...

______________________________________

Nezinu, cik ilgi šis stāsts vēl turpināsies, taču es centīšos pavilkt to vismaz 35 nodaļu garu. :))

Atvainojos, ja ir kāda kļūdiņa vai arī, ja nodaļa nebija pietiekami laba  - mani šobrīd moka šausmīgas galvassāpes un arī sīkais brālis :(

Ļoti, ļoti, ļoti ceru, ka jums patika, tāpēc  - ja patika, neaizmirstiet nospiedt zvaigznīti☆

Ja ir kādi jautājumi vai ieteikumi, tad droši rakstat :')

mīlu, Kika♡