Fate [louis tomlinson]

Chapter 25

Anabella

Es atvēru acis, saprotot, ka es šuajā brīdī noteikti neatrados savā dzīvoklī. Piecēlusies sēdus, es izstaipījos, vēlāk apskatot viesistabu, kurā uzturējos. Dorisas un Ernesta te vairāk nebija. Vismaz es nevarēju viņus saskatīt, kas nozīmēja, ka abi varbūt jau sen atrodas savā istabā, savās gultās.

Dzirdēju soļus, kas ar vien vairāk un vairāk tuvojās viesistabai. Ieraugot Luisu es tūlīt pat pievērsu viņam savu  skatienu, savukārt viņš iegāzās man blakus dīvānā, iešķībi pasmaidot.

- M-man laikam būtu jāiet, vai ne? - nedroši pajautāju, nolaižot galvu. No Luisa mutes iznāca kluss smiekliņš un
viņš noliedzoši pakratīja galvu.

- Vari palikt, ja vēlies,  - Luiss veltot man platu, sirsnīgu smaidu, noteica.

Tas lika man momentāli pagriezties pret Luisu un saraukt uzacis. Vai tiešām Luiss man ļauj te palikt? Viņš mani pat nepazīst...Luiss...viņš mani nezin...un varbūt es tikai traucēšu - gan viņam, gan viņa ģimenei.

- Tiešām? - pārsteigti nočukstēju un puisis piekrītoši pamāja ar galvu, tādējādi apstiprinot savus tik tikko pateiktos vārdus. Es ļoti novērtēju Luisa laipnību, bet vai es drīkstu viņam uzticēties?

Es joprojām atceros katru sīkāko detaļu no nakts, kad viņš mani...nu jūs sapratāt. Man pat šāda veida darbības vārdus ir nepatīkami minēt...

It kā es Luisam jau sen biju to atgadījumi piedevusi, it kā nē, jo grūti kaut ko tādu piedot...un neiespējami kaut ko tādu aizmirst, lai arī kā es censtos to vairāk neatcerēties...lai arī, cik man ļoti patiktu tas cilvēks.

Viss bija tik ļoti viegli, bet tai pašā laikā tik...tik sarežģīti...

Es nezināju, ko iesākt. Nezināju kā rīkoties. Iespējams tas vēl vairāk liecina par to, cik gan stulba es esmu.

- Jā, tiešām,  - Luiss jau atkal iesmejoties noteica. Viņa smiekli bija tik...tik...

NĒ, NETURPINI. NEVAJAG.

- Ja vēlies vari palikt pa nakti, ja vēlies vari palikt te līdz deviņiem vakarā. Ap to laiku parasti mamma un māsa atbrauc mājās, - Luiss klepojot ierunājās, pēc klusuma brīža, kas ilga pāris sekundes.

- Nu...māsa tāpat droši vien negaida mani mājās, bet pa nakti palikt es arī nevaru...jo jutīšos nedaudz neērti, kā arī neveikli, tādēļ ka es nepazīstu ne tavu mammu, ne tavas māsas, - nolaidusi skatienu uz savām rokām, klusi murmināju.

- Bet tu vari iepazīt,  - vinš piemiedza man ar aci, tādā veidā mazliet sasmīdinot mani. - Viņas nav ļaunas, ja vien neskaita to, kad viņām ir tās dienas.  -

- Tu tak zini, ka to nesauc par "tām dienām", vai ne? - iesmējos, jau atkal palūkojoties uz Luisu. Viņš nedaudz nosarka un sakrustoja rokas virs krūtīm. Luiss uzmetis lūpu, paskatījās uz mani.

- Esmu puisis. Man par tādām lietām vispār nekas nebūtu jāzin,  - Luiss nopietnā intonācijā atbildēja. Es jau atkal iesmējos un vāji iedunkāju viņu.

Dzirdēju skaļu spiedzienu, kas nāca no Luisa mutes. Es jautājoši uzlūkoju Luisu, turpretī viņš sāka sūdzēties par to, ka es gandrīz viņam roku salauzu.

Šajā situācijā bija grūti pateikt, ka viņam ir 24 gadi, jo šī brīža uzvedība noteikti neatbilst vecumam.

- Gandrīz ne...  - iesāku teikumu un, protams, Luiss mani pārtrauca.

- SKAITĀS GAN!  - paaugstinājis balss intonāciju, viņš iekliedzās. Tas lika man noraustīties un sākt smieties par viņa skaļo kliedzienu, kas līdzinājās sievietes balsij.

- Labi jau labi,  - caur smiekliem noteicu, uzlikusi plaukstas uz mazdrusciņ sāpošā vēdera.

Pagāja apmēram stunda un mēs sēdējām Luisa istabā. Ik pa laikam starp mums iestājās neveikls kapa klusums, līdz Luiss ierosināja noskatīties kopā filmu. Viņš pasniedza man datoru, bet pats izgāja no istabas, lai virtuvē pagatavotu mums aviem popkornu.

Es atvēru google un ievadīju mekletājā filmas nosaukumu, kuru es jau sen gribēju noskatīties. Kādēļ? Tādēļ ka tās nosaukums "Before I go to sleep" ( a/p tiešām laba filma. beigās raudāju. ) nez kāpēc uzrunāja mani. Jau pēc nosaukuma likās, ka filma varētu būt diezgan interesanta. Cerēju, ka Luisam patiks mana gaume, bet, ja nē...nu tad, lai pats meklē filmu.

Kad es jau piecēlusies kājās, taisījos iziet no istabas, lai pasauktu Luisu, mans telefons novibrēja. Es paņēmusi telefonu rokās, atbloķēju to. Izlasot ziņu, es smagi nopūtos.

aghhh :

Siikaaaaaaaa

Cikos

Tuuuuuuuuuu

Buuusi

Maaajaaaaaaaaas. Man ir garlaicīgi vienai.

Bella :

Nezinu. Vēlu. Man nav laika, lai ar tevi sarakstītos. Atā.

Istabas durvis atvērās un pa tām iekšā iegāja Luiss. Viņš turēja rokās bļodu, kurā bija popkorns un manā mutē uzreiz saskrēja siekalas. Protams, tas nav normāls ēdiens, bet mana ēstgriba bija manāmi palielinājusies brīdī, kad sajutu saldā popkorna smaržu.

- Kādu filmu mēs skatīsimies? - Luiss jautāja, apsēžoties man blakus un paņemot saujā popkornu.

- Before I go to sleep,  - centos skaidri izrunāt filmas nosaukumu. Viņš piekrītoši pamāja ar galvu un es ieslēdzu filmu.

Mans telefons atkal novibrēja un Luiss kaut ko nesaprotami norūca. Viņš paņēma to un izslēdza, pat nepaprasot atļauju.

Luiss izslēdza istabā gaismu, bet es uzliku savu galvu uz viņa pleca, tādējādi ērtāk iekārtojoties viņam blakus.

- Man sāļais popkorns negaršo,  - Luiss ierunājās.

- Man arī, - klusi nočukstēju un pievērsos datora ekrānam. Sajutu kā Luiss apliek roku ap mani un pievelk mani pie sevis tuvāk.

Blakus Luisam es jūtos labi...bet tas bija tikai tad, kad nedomāju par viņa rīcību...par to, ko viņš izdarīja...

______________________________________

YOYOYOYOYOYO, BEIDZOT ESMU ATPAKAĻ!!!!¡¡¡¡

Pirmkārt, esmu jums ļoti pateicīga  - jaunas nodaļas nav bijis 11 dienas, gandrīz vai divas nedēļas un pa šīm dienām stāsts ir sakrājis 4k skatījumu, kas ir reāli daudz. Nesaprotu, kā šis stāsts joprojām atrodas #2 starp fanfiction'iem, bet aghhh ES AR PRIEKU APSKAUTU KATRU NO JUMS, JO JŪS MANI PATIEŠĀM IEPRIECINAT. MĪLU JŪS, TIEŠĀMTIEŠĀMTIEŠĀM♡♡♡♡♡♡♡♡

Ļoti ceru, ja turpmāk nodaļas būs nedaudz biežāk, taču es neko, protams, nesolu ;)

Kā vienmēr  - ja patika, neaizmirstiet nospiest zvaigznīti☆

Un, ja rodas kādi jautājumi, tad droši rakstat komentāros. Ar lielāko prieku uz tiem visiem atbildēšu. Joprojām priecāšos dzirdēt gan sliktās, gan labās domas par stāstu.  :))

P.S. atvainojos par gramatikas kļūdas. Protams, ceru, ka tādas nav, bet tāpat. Visādi gadīties var.

Mīlu, Kika♡