Fate [louis tomlinson]

Chapter 11

- Lūdzu, Rūbij, atdod man manu telefonu. - teicu, cenšoties to izraut no viņas rokas, taču Rūbija pastiepa roku uz augšu, bet pati uzkāpa uz dīvāna.

- Sākumā atbildi. Tas ir mūsu priekšnieks, ja? - Rūbija jautāja, viltīgi pasmaidot un es noraidoši papurināju galvu, bet viņa iesmējās, nokāpjot no dīvāna un aizskrienot uz virtuvi.

- Nē, tas nav mūsu priekšnieks. Viss, atdod telefonu. - teicu, kad aizgāju pie viņas uz virtuvi un nikni uzlūkoju Rūbiju, tomēr viņa arī pēc manis teiktā nelikās mierā. - Nav jau viņš vienīgais Luiss šajā pilsētā.

- Bet tu man stāstīji, ka tev ir bijis tikai viens puisis, Bens. Par citiem puišiem tu neko man nestāstīji. - Rūbija teica, izvelkot savu telefonu no bikšu kabatas.
Eu, ja? Varbūt tāpēc, ka ne īpaši uzticos tev?

- K..ko tu taisies darīt, stulbene? - jautāju, sakrustojot rokas virs krūtīm, bet viņa atkal viltīgi uzsmaidīja man.

- Ja tu man negribi teikt vai viņš ir mūsu priekšnieks vai nē, tad es pati to uzzināšu, Anabell. - Rūbija teica, bet es centos viņai atņemt telefonu. - Jā! Tas ir viņš! Es to zināju!Bet...pagaidi...kāpēc viņš tev raksta? -

- Nu...sakarā ar darbu un tā... - teicu, pakasot pakausi, un Rūbija piegāja pie manis tuvāk, dīvaini aplūkojot mani.

- Varbūt mēs rītdien varētu vēl kaut kur aiziet? Es joprojām jūtos vainīgs. - Rūbija lasīja ziņu, pēc tam iesmejoties. - Eu, varbūt piezvanam viņam? -

- Ko?! Nē! Tu prātā sajukusi esi?! - dusmīgi jautāju Rūbijai un viņa paraustīja plecus, noliekot telefonu malā. Es padzēros no glāzes, kurā bija šampanietis un mēs abas apsēdāmies pie galda. - Apsoli, ka nevienam neko neteiksi. -

- Labi...apsolu, ka nevienam neko neteikšu. - viņa smagi nopūšoties teica. - Piedod, ka tā uzvedos. Mana uzvedība bija stulba. -
Jā, bija gan, Rūbij.

***

Ar Rūbiju jau dzēru trešo šampanieša pudeli. Pirms kāda laika, kad izdzērām vienu pudeli uz pusēm, mēs abas sapratām, ka mums vajag vēl vairāk šampanieša, un skrējām uz tuvāko veikalu.Šobrīd es biju ieslēgusi mūzikas kanālu, dziedot līdzi sev labi zināmajām dziesmām.
- Rūbij, ko tu tik svarīgu tajā telefonā dari? - smejoties jautāju, kad beidzu dziedāt, bet atbildi uz jautājumu es nesagaidīju.

- Luisam zvanu... - viņa pēc neilga brīža, iesmejoties teica un es apsēdos viņai blakus. - Ceru, ka pacels. O, pacēla! Ņem telefonu! -

- Es esmu nedaudz piedzērusies, jā, bet es netaisos ar viņu runāt. - klusi, bet dusmīgi nočukstēju un viņa iegrūda man rokās savu telefonu, bet es to pieliku pie auss.

- Hallo, kas zvana? - pēc brīža dzirdēju Luisa skaļo balsi, bet es klusēju, neko neatbildot. Es nezināju, ko viņam teikt. - Jūs mani dzirdat vai nē, nu?! Kas zvana?! -

Es paskatījos uz Rūbiju, kuras seju rotāja smīns, un smagi nopūtos, uzreiz nometot klausuli. Es noliku telefonu uz galda, bet pati devos prom uz savu istabu, atstājot Rūbiju vienu.

______________________________________

vēlos milzīgu paldies jums, kas lasa šo stāstu. man tas tiešām nozīmē daudz, jo tad, kad es iesāku rakstīt šo stāstu, es nedomāju, ka to lasīs tik daudzi, nedomāju, ka tas nonāks #2 starp fanfiction'iem (?!), nedomāju, ka stāsts vispār kādam patiks. <333
un, ja ir kāda gramatikas kļūda, tad ļoti par to atvainojos.
kā arī neaizmirstiet nospiest zvaigznīti :)

mīlu, Kika