Fate [louis tomlinson]

Chapter 15

Luiss saķēris manu roku uzreiz aizvilka mani uz vannasistabu, aizslēdzot tās durvis un sakrustoja rokas virs krūtīm, pēc tam nikni uzlūkojot.

Es izdarīju tieši to pašu  - sakrustoju rokas virs krūtīm un veltīju viņam niknuma pilnu skatienu.

- Man, sasodīts, vajadzēja strādāt!  - Luiss pēkšņi man uzbļāva virsū. Es klusēju, joprojām neatraujot skatienu no Luisa, savukārt viņš pienāca pie manis vēl tuvāk, bet es gāju atpakaļgājienā līdz nedaudz atsitos pret sienu.

- Man arī, bet, ko es darīju? Es pieskatīju TAVU māsu un TAVU brāli!  - dusmīgi nokliedzu.  - Tu esi viņu brālis, muļķi! Bet nē, man bija jāuzņemas par abiem atbildība, ņemot vērā to, ka Dorisai, bļāviens, temperatūra bija!  -

- Vēlreiz uzkliegsi man virsū vai nosauksi mani par muļķi vai jebkādā citā rupjā vārdā, tu varēsi strādāt uz ielas par sētnieku. - Luiss caur sakostiem zobiem norūca un es taisījos iesist viņam pļauku, taču viņš satvēra manu roku, laužot to uz aizmuguri.

Es izdvesu klusu šņukstu un manās acīs uzreiz sariesās asaras, bet viņš atlaida manu roku, izejot no vannasistabas.

Dzirdēju kā Luiss liek gan Dorisai, gan Ernestam ātri paēst un doties prom, kā arī viņš teica  - ja viņi runās ar to tanti jeb ar mani, tad viņš pateiks mammai par to, ka abi dvīņi neklausa Luisu.

Pēc brīža dzīvokļa durvis noklaudza un es smagi nopūtos, izejot no vannasistabas.

***

Bija pagājusi nedēļa darbā, kas likās kā elle  - Luiss man aizrādīja par katru mazāko sīkumu, it kā ienīstu mani. Varbūt tā bija, varbūt arī nē.

Kāpēc tu vispār par to domā?

Tad vēl Bens, kurš centās mani vēl vairāk sāpināt, sakot to, cik mana māsa ir laba, jauka, draudzīga, čakla. Es saprotu, ka viņš viņu mīl, bet nevajag man to sejā bāzt, pēc tam sakot, ka izdarījis pareizu lēmumu.
Pilnīgi vemt gribas.

Es centos viņa teikto neņem galvā, taču bija arī Rūbija  - kaitinošākais viesnīcas darbinieks. Man likās, ka es viņai agri vai vēlu virsū uzbļaušu  - Rūbija lielījās par katru sevis nopirkto lietu, aizrādija man par gramatikas kļūdām brīdī, kad es runāju, kas noteikti nebija vajadzīgs. Es saprotu, ka viņa centās tikai izpalīdzēt un izturēties jauki, taču tas reāli kaitināja.

- Un tad tā kasiere man saka... - Rūbija smejoties iesāka stāstīt, taču Bens pieejot pie letes uzreiz pārtrauca viņu. Nezinu vai tas bija labi, ka Bens ir uz šejieni atvilcies, bet priecēja tas, ka Rūbija beidzot bija aizvērusi savu muti, vismaz uz neilgu laiku.

- Ko tu esi pateikusi savai māsai par mani?!  - Bens burtiski brēca man virsū saķēris manu roku, nostādināja mani sev pretī. 

Kas tad viņam lēcies?

- Es viņai pateicu, ka tu jau nedēļu dzīvo viesnīcā, kur es strādāju.  - nomurmināju un viņš cieši saspieda manu roku, ko viņš bija saķēris.

Tak iesit viņam un problēma būs atrisināta.

- Tagad viņa, bļāviens, domā, ka man ir mīļākā! Un viss ir tevis dēļ! Tev tiešām patīk visiem dzīvi sabojāt?! -

Pats vainīgs esi, čali, ne es.

Viņš izskatījās ļoti dusmīgs un es gribēju smieties, un viņš to saprotot, diezgan spēcīgi pagrūda mani. Es paskatījos uz Luisu, kurš tajā brīdī izkāpa no lifta.

Viņš ātrā tempā gāja uz mūsu pusi un, kad Luiss nostājās pretī Benam, viņš paskatījās uz mani, tad atkal uz Benu. Luiss atvēzēja roku un ar dūri iesita Benam pa seju, pēc tam palīdzot man piecelties.

- Ejam.  - Luiss teica, saķēris manu roku, bet es jautājoši paskatījos uz mani.

- Uz kurieni?  - klusi iečukstējos.

- Prom no šejienes un no tā kretīna. - Luiss smagi nopūšoties teica.

______________________________________

oh well, nezinu, cik labi šis turpinājums sanāca...un...vai ir jēga turpināt?
es neatceros, kāda bija sākotnēja šī stāsta doma, taču cenšos izdomāt visu no jauna kas un kā viss būs...un nez vai vispār sanāks no šī visa, kas labs.
bet tāpat...prieks, ka kāds lasa.

atvainojos, ja ir kāda gramatikas kļūdiņa :)

kā vienmēr -  ja patika, nospiediet zvaigznīti☆

mīlu, Kika♡