Fate [louis tomlinson]

Chapter 17

Atpakaļ pie Anabellas ;)

Joprojām biju nelielā šokā pēc tā, kas tik tikko notika. Es labi sapratu, ka es nedaudz simpatizēju Luisam, taču šīs nedēļas laikā likās, ka tā nemaz nebūt nav un te nu pēkšņi Luiss iesit manam bijušajam. Bens bija tikai mani pagrūdis un es nokritu. Jā, tiesa gan, bija nedaudz sāpīgi...taču varu derēt, ka Luiss Benam iespējams salauza degunu. Man varbūt pat nedaudz palika žēl viņa...

Ko tu muldi? Bens tevi sāpināja, pat ļoti sāpināja.

Nē, tomēr nebija žēl. Viņš ir to pelnījis. Varbūt pat, ja es būtu nedaudz spēcīgāka, tad es pati viņam iesistu...taču kāda iespēja, ka es būtu uz to spējīga? Kaut gan...Luisam es tak iesitu, ne tā?

Mani nedaudz iepriecināja doma, ka kāds mani aizstāvēja, tādēļ ka pat esot kopā ar Benu, neviens mani nebija aizstāvējis, kad kāds mani kaut kādā veidā bija aizskāris. Es nejutos drošībā atrodoties viņam tuvumā, lai arī, cik dīvaini tas neskanētu.

- Varbūt...tev nevajadzētu strādāt te? - Luiss pēkšņi klusi, klusi ievaicājās, ievedot mani vienā no viesnīcas numuriem. Luiss apsēdināja mani uz mazā dīvāniņa, bet pats apsēdās uz galda, kas atradās tam pretī. - Ja nu viņš atkal atnāk un atkal izdara tev sāpīgi? -

Awww, viņš tomēr par tevi uztraucas.

- Bet...kur man tad būtu jāstrādā? - sakrustojot rokas virs krūtīm, es pielecu kājās. Luiss apsēdināja mai atpakaļ uz dīvāna, paņemot abas manas plaukstas savējās. Luiss ieskatījās manās acīs, bet tad izdvesa skaļu nopūtu.

- Noteikti ne te...  - viņš paraustīja plecus, pēc tam atlaižot abas manas plaukstas. - Tu...ammm...tu ļoti patīc Dorisai un Ernestam, un būtu jauki, ja tu viņus ik pa laikam auklētu.  -

Viņš nopietni?!

- Jā, protams, tas darbs noteikti man padosies.  - sarkastiski norūcu.  - Es neprotu ar bērniem apieties, idiot!  -

Tu tik nepieklājīga, fuj...viņš tak tikai palīdzēt vēlas...un tu viņu vēl par idiotu sauc.

Luiss klusēja, bet es piecēlos kājās, ejot numuriņa durvju virzienā, taču Luisa ciešais rokas tvērienas, saķēra manu rokas locītavu, pēc tam pievelkot mani pie sevis tuvāk.

- Ja tik ļoti ienīsti mani, nevajadzēja darbā ņemt!  - skaļā balsī nokliedzu, cenšoties izraut savu roku no viņa sasodīti ciešā tvēriena.

- Es ienīstu?! Es tev normālu darbu piedāvāju!  - Luiss nikni uzlūkojot mani, nedaudz dusmīgi jautāja.  -  Domā es neredzu ar cik lielu aizkaitinājumu tu skaties uz viesnīcas iedzīvotājiem?! Vai kā tu pret Rūbiju izturies? Tev šis darbs nepatīk! -

- Tāpat kā nepatīc tu.  - klusi iesmējos un viņš smagi nopūšoties, jau atkal atlaida manu roku.

- Vismaz būtu paldies pateikusi...kaut gan...ko var no tevis gaidīt. Un tā starp citu, apsveicu, tu pat mēnesi šajā darba vietā neizturēji  - Luiss nočukstēja, bet es izgāju no numuriņa.

Likāe, ka tūlīt raudāšu, tomēr es neraudāju un es tūdaļ pieliku rokas priekšā sejai, brīdī, kad acīs sariesās asaras. Zinat to sajūtu, kad gribas raudāt, taču jūs nevarat? Šobrīd es tā arī jutos.

Stulbene...

Es noņēmu plaukstas no sejas un devos uz  gērbtuvi. Kad biju pārģērbusies savās ikdienas drēbēs, es izgāju no ģērbtuves, tagad jau dodoties trepju pusi, noejot lejā.

Rūbija jeb cilvēks, kas uzskatīja mani par savu labāko draudzeni, piesteidzās pie manis klāt, uzreiz sākot uzdot man jautājumus par to vai man viss ir kārtībā.

- Lūdzu...vismaz tagad liec man mieru.  - norūcu, ielūkojoties Rūbijas sejā. Viņas acīs bija redzama nesaprašana un iespējams...līdzjūtība,  bet tomēr pēc manis teiktā, viņa apklusa.

Es uzsmaidīju viņai vāju smaidu, izejot no viesnīcas. Tieši tajā brīdī sāka līt lietus un es smagi nopūtos, ejot prom. Nezinu kur, bet prom. Vēlējos pabūt viena vismaz uz neilgu laiku. Man vajadzēja apdomāt savu rīcību un uzvedību attiecībā pret Luisu.

Mati jau bija nedaudz slapji, tāpēc es uzvilku jakas kapuci uz galvas, ieliekot rokas bikšu kabatās.

Atzīšu  -  man nedaudz patika Luiss, jā, taču tai pašā laikā es jutu pret viņu neaprakstāmu riebumu un dažreiz likās, ka es viņu pat iespējams ienīstu. Neskatoties to visu, es cerēju, ka varbūt simpātijas pret Luisu pāries...

______________________________________

ceru, ka šī nodaļa ir pietiekami gara, kā arī pietiekami laba un ceru, ka jums patika :)

liels paldies par to, ka lasat šo stāstu un wow, šim stāstam jau ir 2,5k skatījumu un ir saliktas kādas 500 zvaigznītes, kas tiešām man daudz nozīmē, kā arī - mani ļoti, ļoti iepriecina jūsu komentāri, kas liek smaidīt un domāt, ka vismaz kaut kas man sanāk, ups.

šogad, kad atkal atsāku rakstīt šo stāstu brīnījos, ka kāds vispār lasa, jo ilgu laiku nebiju rakstījusi šim stāstam jaunas nodaļas, kā arī esmu aizmirsusi stāsta domu jeb to kā šis stāsts beigsies vai kā tam ir jāturpinas un ļoti ceru, ka tas nekādīgi netraucē.

kā vienmēr  - neaizmirstiet nospiest zvaigznīti☆

un btw, mana mūzikas izvēle nav tā labākā un, ja nu kas tad sakiet ko labāk pielikumos likt - bildes vai tomēr dziesmas video?

mīlu, Kika♡