Fate [louis tomlinson]

Chapter 6

Mēnesis bija pagājis nemanāmi un šodien bija pienākusi darba intervija. Šī bija pirmā reize, kad es izeju no mājas, pēc visa, kas bija atgadījies. Par brīnumu, es  tiku tam visam pāri, vismaz centos sevi par to pārliecināt.

Ārā bija saulains laiks un izejot no daudzdzīvokļu mājas, es uzvilku savas saulesbrilles, soļojot savas mašīnas virzienā. Es iekāpu vadītāja vietā, uzreiz piesprādzējoties. Es ieskatījos telefonā un pēc brīža iedarbināju motoru, uzreiz sākot braukt .

Biju iegājusi milzīgajā ēkā un es piegāju pie administratores, kura katram garāmgājējam veltīja platu smaidu. Šī bija diezgan liela, plaša, gaiša viesnīca, atgādināja renesanses laikmeta pili, tikai šī bija mazāka un šai viesnīcai kā rotājumi nebija skulptūras vai kolonnas.
- Es atnācu uz darba interviju, - teicu, apskatot visu apkārtni.
- Viņš jūs jau gaida, - meitene teica, joprojām smaidot. Viņa norādīja uz vīrieti, kuru nevarēju normāli saredzēt.
- Labi, paldies, - cenšoties būt pieklājīga teicu. Viņa tiešām domā, ka man ir tik perfekta redze, ka es varu visu saredzēt vairāku kilometru attālumā ?
Meitene atkal uzsmaidīja man, un es smagi nopūšoties devos uz galdiņa pusi, pie kura sēdēja viņš, cilvēks, kura dēļ es ieslīgu nelielā depresijā, jo mani bija pārņēmis šoks pēc tās nakts. Es taisījos pagriezties un iet prom, kamēr viņš mani nav pamanījis, bet viņš pamanīja.

***
labi, pirmkārt, vēlos atvainoties par to, ka nebija turpinājuma, bet saprotat mani - es mācos ģimnāzijā, vienā no Latvijas labākajām skolām, līdz ar to arī jāmācās vairāk .kā arī es vēlējos pavadīt laiku ar savām labākajām draudzenēm, uzturot kontaktu ar viņām, jo mēs nemācamies vienā skolā, tiekamies arī reti, bet es centīšos turpmākajā laikā vairāk turpinājumu publicēt. :)