Fate [louis tomlinson]

Chapter 14

Bija jau ap septiņiem vakarā, taču Luiss vēl nebija atbraucis, kaut gan es viņam zvanīju pirms divām stundām un Luiss apgalvoja, ka viņš tūlīt pat ieradīsies, bet neieradās. Būs vēlviens iemesls, lai uzbļautu viņam virsū, neskatoties uz to, ka ir liela iespēja, ka  viņš var mani atlaist no darba.

Dorisa sēdēja man klēpī, aizvērusi acis, tomēr viņa negulēja. Ernests sēdēja man blakus, uzmanīgi pievēršoties multenei, ko ar lielu interesi skatījos. Noskatoties pa šodienu kādas piecas multenes, es secināju ka mūsdienās multenes ir kļuvušas daudz, daudz sliktākas, tas īstenībā ir bēdīgi, bet  - Dorisai un Ernestam multeņu skatīšanās sagādāja milzīgu prieku, vismaz tas bija labi.

- Cikos brālis būs? - Dorisa pēkšņi ievaicājās, atverot savas acis, bet es smagi nopūtos.

- Es nezinu...  - jau piekto reizi atkārtoju, un manis teiktais meitenīti nedaudz apbēdināja. Viņa veltīja man skumju skatienu un likās, ka es tūlīt raudāt sākšu.

Dorisa ir saslimusi un atrodas mājās pie kaut kādas tantes jeb manis, kuru viņu vispār pirmo reizi dzīvē redz. Man bija žēl Dorisas, jo viņai bija tāds brālis kā Luiss, kaut gan...abi dvīņi nepārtraukti stāstīja man to, cik Luiss ir labs, jauks un mīļš pret viņiem, kā arī pret citiem, bet Dorisas un Ernesta stāstītais nekādīgi nemainīja manas domas par viņu.

- Beeeeellaaaaa...eeeeees griiiiibuuuu spēēēēlēēēties.  - Ernests čīkstot novilka un Dorisa skaļā balsī teica, ka viņa arī gribot spēlēties.

- Man jūsu brālis iedeva somu, kurā bija jūsu maiņas drēbes...mantiņu tur nebija.  - smagi nopūtos, bet tad piecēlos kājās.  - Bet varbūt...jūs vēlaties pazīmēt? Man ir gan krāsainie zīmuļi, gan papīra lapas uz kurām zīmēt.  -

- Jā! Man patīk zīmēt! - Ernests skaļā balsī iesaucās, bet es klusi iesmējos pabužinot viņa matus.

- Es arī gribu zīmēt un es  jau jūtos nedaudz labāk.  - Dorisa teica, pielecot sēdus un es piecēlos kājās. Es aizgāju uz savu istabu un pieejot pie galda, no galda atvilktnes izņēmu piecas papīra lapas, kā arī zīmuļus un flomasterus, pēc tam dodoties atpakaļ pie Dorisas un Ernesta.
Es noliku visu, ko atnesu uz viesistabas galda un abi pierāpoja pie tā.

- Ēst gribēsiet?  - jautājoši uzlūkojot abus, vaicāju.

- Jā!  - viņi vienlaikus skaļā balsī iesaucās un es pasmaidīju, dodoties uz virtuvi.

***

Kad es biju uztaisījusi gan Ernestam, gan Dorisai paēst, kāds zvanīja pie durvīm brīdī, kad es ieliku šķīvjos manis uztaisīto ēdienu jeb kartupeļus ar mērci un salātiem.
Varbūt Luiss beidzot izlēma atnākt pakaļ gan savai māsai, gan savam brālim?

Es pasaucu viņus ēst un viņi abi ieskrēja virtuvē rādot man to, ko uzzīmēja.
- Kas...ir šis?  - vaicāju, jo īsti nesapratu, ko viņi ir uzzīmējuši.

- Tā esi tu un Luī, muļķīt. - Dorisa iesmējās, apsēžoties pie galda un iedodot man zīmējumu. -

- Jūs abi smuki zīmējat.  - paraustīju plecus. Drīz vien es atkal sadzirdēju durvju zvanu un neapmierināti nopūšoties, devos atvērt durvis.

- Č...  - Luiss iesāka runāt, kad es biju atvērusi durvis un es nikni uzlūkojot Luisu, iesitu viņam pļauku. Luiss skatījās uz mani saraucis uzacis un viņš acīmredzot nesaprata par ko tas sitiens bija.

- Es tev no rīta jau teicu...es pie tevis darbā nebiju pieteikusies par auklīti.  - dusmīgi norūcu un iegāju viesistabā, un Luiss, protams, man sekoja.

______________________________________

jauna nodaļa un kā vienmēr  - ceru, ka jums patika <333
un paldies jums par 2k skatījumiem, tas ir diezgan liels skatījumu skaits, vismaz man tā liekas. jau atkal paldies, ka lasat šo stāstu, es to tiešām novērtēju un tas man nozīmē ļoti daudz  <3

ļoti atvainojos, ja ir kāda gramatikas kļūdiņa :(

un arī neaizmirstiet nospiest zvaigznīti☆

mīlu, Kika♡