Fate [louis tomlinson]

Chapter 22

Luiss

Es negulēju visu nakti, jo nespēju sagaidīt šodienu. Es biju PĀRĀK laimīgs.

Protams, es dažas stundas biju gulējis, bet tikai dažas. Kad es pamodos,  uzreiz paķēru telefonu, domājot vai vajag zvanīt Anabellai. Ja nu viņa guļ un es būšu viņu pamodinājis? Anabella tak sadusmosies un vairs nevēlēsies ar mani runāt.

Tagad bija ap sešiem rītā un es izrāpos no savas mīkstās gultas, uzmetot uz pleciem plānu segu.

Es aizgāju līdz istabas logam un atvēru to, lai izvēdinātu istabu. Ieelpoju svaigo rīta gaisu un viegli nodrebinājos, izejot no istabas.

Aizvēru aiz sevis durvis un nogāju lejā uz pirmo stāvu, kur viesistabā Dorisa ar Ernestu ēda brokastu pārslas ar pienu un skatījās multenes. Pieejot pie viņiem, es pabužināju abu nedaudz čirkainos matus un nobučoju viņu pieres, ieejot virtuvē.

Es atvēru ledusskapja durvis un iznēmu no tā auksto pienu. Paņēmu krūzi un ielēju tajā pienu, padzeroties no krūzes.

- Šodien Anabella atnāks, - teicu Dorisai un Ernestam, atstutējoties pret virtuves leti. Abi bija pievērsuši televizoram lielu uzmanību, neklausoties manis teiktajā. - Mamma aizgāja uz darbu, ja? -

- Mhm, - Ernests ēdot nomurmulēja. - Māsas arī. -

- Arī uz darbu? - klusi iesmējos un Dorisa uzreiz skaļi iekliedzās.

Tu nu gan proti bērnus kaitināt, Tomlinson.

- Nēeeeeeeeeeee! - dvīņi novilka, uzmetot niknu skatienu man. Liekas, ka, ja es pateikšu kaut ko vēl muļķīgu, viņi abi mani piekaus vai nositīs, un tad es varēšu ņemt atvaļinājumu slimnīcā.

Es iesmējos un uzgāju augšā uz vannasistabu, noliekot telefonu uz izlietnes malas.

- Sasodīts, mans pašreizējais izskats līdzinās bomža izskatam, lai arī, cik stulbi tas skan,  - teicu, ieskatoties spogulī. Mati bija izpūruši, zem acīm bija zilgani loki, bet es pats biju apaudzis - bārda un mati bija manāmi  apauguši šo mēnešu laikā. Būs jāaiziet šodien pie friziera, bet tagad ir jānoskuj bārda.

Es smagi nopūtos un paņēmu skūšanas krēmu, ar plaukstām ieziežot to uz bārdas. Vēlāk es paņēmu no plauktiņa skuvekli, un vieglām kustībām no lejas uz augšu, lēnām skuvu nost savu bārdu. Kad es biju pabeidzis darāmo, es noskaloju savu seju ar vēsu ūdeni, pēc tam nosusinot to ar dvieli.

Tagad tu vismaz pēc cilvēka izskaties.

Es paņēmu rokās telefonu un atbloķēju to, ieejot kontaktos, un uzspiedu uz vārda, kas bija pirmais alfabēta secībā - ''Anabella <3''. Nospiedu pogu "zvanīt" un nepagāja ilgs laiks, līdz Anabella beidzot bija pacēlusi klausuli.

- Es ceru, ka tu neaizmirsi, ka tev jābūt pie manis mājās desmitos no rīta, - priecīgā balss tonī teicu.

Oh, Luis, tas izklausījās reāli dīvaini.

Varu derēt, ka es izskatījos kā aiz laimes starojoša saulīte, un tā arī bija - es biju pārāk laimīgs, pārāk priecīgs un šim visam iemesls bija Anabella.

- Nē, neaizmirsu,  - viņa miegaini nobubināja.

Aghhh, idiot, nevajadzēja viņai zvanīt septiņos no rīta. Varēji nedaudz vēlāk piezvanīt!

Anabella likās ļoti nogurusi un neapmierināta, bet es nebrīnos, jo pie Anabellas ir atbraukusi viņas diezgan kaitinošā māsa, vismaz tāds bija mans pirmais iespaids par viņu. Es joprojām neticēju tam, ka viņas ir māsas...jo abas tik ļoti atšķirās viena no otras.

Anabella bija tik labsirdīga, nu...tikai pret dažiem, klusa, jauka un...tik...tik dabiska, bet viņas māsa man likās  pilnīgs pretstats Anabellai.

- Viss labi?  - nedaudz uztraucies par viņas pašsajūtu, interesējos.

- Jā,  - Anabella atbildēja, cenšoties ar sevis sacīto pārliecināt gan mani, gan sevi par to, ka viņai tiešām viss ir labi,  tomēr  - būšu godīgs, Anabellai tas neizdevās.

- Labi. Es tiešām ceru, ka viss ir labi,  - es sacīju, izlaižot no mutes smiekliņu, bet viņa neko neatbildot vienkārši nometa klausuli. Es ļoti cerēju, ka viņa nav nekādīgi apvainojusies uz mani...cerēju, ka viņa vairāk nav dusmīga.

Tu pats uz sevi aiz vien vēl dusmojies.

Jā, taisnība...bet varbūt, ja ar laiku pats piedošu sev izdarīto...tad varbūt Anabella arī piedos? Atbildi uz šo jautājumu varēja sniegt tikai pati Anabella...ne es...jo diemžēl, es nezināju un nesapratu, kas rosinās meitenes galvā.

***

Uzvilcis melnas, diezgan pieguļošas bikses un melnu kreklu ar garām piedurknēm, es izņēmu no cigarešu paciņas vienu no cigaretēm. Es ieliku cigareti starp zobiem un aizdedzināju. Ievilku dūmu, pēc tam izpūšot to caur muti un tieši tajā brīdī kāds sāka zvanīt pie durvīm.

SASODĪTS! TĀ LAIKAM IR ANABELLA!!!!!

Es uzreiz nodzēsu tikko iededzināto cigareti, izmetot to miskastē, kad es jau biju aizskrējis uz virtuvi, bet no kabatas izņēmu piparmētru kožļenes. Ātri iemetot pāris kožļeņu gabalus mutē, es sakožļāju tos un skrēju atvērt durvis, cerībā, ka Anabella nesajutīs cigarešu smaku.

Negribēju, lai Anabella uzzin, ka smēķēju...negribēju atstāt sliktu iespaidu par sevi, jo tas, ka smēķēju noteikti nebija nekas labs vai satriecošs. Vēlāk viņa iespējams teiktu man to, ko visi saka  - smēķēšana nogalina, smēķēšana pasliktina veselības stāvokli un tā tālāk.

Ieejot koridorī, es ieskatījos spogulī, vēlreiz pārliecinoties par to, ka mans izskats un apģērbs, ko es šodien izvēlējos, ir pietiekami labs. Uz sejas uzreiz uzausa smaids un es atvēru mājas durvis, ieraugot Anabellu, kura izskatījās tā it kā pāris diennaktis nebija gulējis.

- Sveiks,  - viņa nomurmināja, pievēršot ciešu skatienu saviem melniem Vans apaviem.

- Sveika, - teicu un mans smaids joprojām nebija izzudis, neskatoties uz meitenes, acīm redzamo, slikto garastāvokli.

Viņa pacēla skatienu, lūkojoties manā sejā, bet tad atkal nolaida to.

- Nāc iekšā, - teicu, paverot mājas durvis nedaudz plašāk, nekā iepriekš.

_____________________________________

Sveiki, dārgie lasītāji. Esmu klāt ar jaunu nodaļu šim stāstam, kura, manuprāt, nav diez ko laba vai interesanta, bet ceru, ka jums patīk.

Kā vienmēr - ja ir kas tāds, kas šajā stāstā nepatīk  - droši rakstat, un, ja rodas kādi jautājumi vai ieteikumi, arī  - droši rakstat komentāros.

Ļoti novērtēju to, ka lasat šo stāstu, tas tiešām man daudz nozīmē :) <333

Uuuuun  - ja patika, tad neaizmirstiet nospiest zvaigznīti☆

mīlu, Kika♡