Fate [louis tomlinson]

Chapter 10

Bens gribēja rezervēt numuriņu šajā viesnīcā un man nācās viņam izsniegt numuriņa atslēgas, neskatoties uz to, ka es negribēju viņam tās dot. Es negribēju viņu šobrīd redzēt - mēs bijām saderinājušies, bet viņš krāpa mani ar manu māsu, taču Bens pret mani izturējās tā it kā nekas nebūtu noticis.

Viņš nodeva sveicienus man no manas māsas un nez kāpēc tas sāpēja - vai tiešām mana māsa ir labāka par mani? Nē, nedomāju gan.

Bens beidzot bija aizgājis, bet manās acīs sariesās asaras un Rūbija to pamanot, cieši apskāva.
- Eiii, neraudi. - viņa čukstus teica. - Tas ir tavs bijušais, jā? -

Es piekrītoši pamāju ar galvu, bet viņa smagi nopūtās.
- Neņem galvā, tu vari atrast labāku. - viņa teica, uzsmaidot man. - Un tu arī esi daudz skaistāka par viņu. -

- Labi... - smagi nopūšoties teicu un vāji uzsmaidīju viņai.
Rūbija bija apnicīga, taču viņa izturējās pret mani patiešām labi.

***

Bija jau vakars un es sēdēju dzīvokļa viesistabā, skatoties filmu. Es biju apgūlusies uz dīvāna, atstutējot galvu pret roku un taisījos aizmigt, taču zvans pie durvīm mani iztraucēja no aizmigšanas.

- Kas tur zvana? - aizkaitinātā balsī klusi jautāju un piecēlos kājās. Es aizgāju lidz dzīvokļa durvīm un atverot tās, iekšā iegāja Rūbija, kura turēja vienā rokā tortes kasti, bet otrā šampanieša pudeli.
- Čau, draudzenīt. - viņa iesmejoties teica. - Pēc tā, ko tu man pastāstīji par savu bijušo, es sapratu, ka mums vajag meiteņu vakaru. -

- Es...taisījos iet gulēt. - teicu, pakasot pakausi. Es aizvēru dzīvokļa durvis un mēs abas iegājām viesistabā.
Viņa nolika torti un šampanieti uz galda, bet es izslēdzu televizoru.

- Tagad pat vēl divpadsmit nav, kāds gulēt?! - Rūbija iesmejoties jautāja un iegāja virtuvē, rakņājoties pa virtuves plauktiem.

- Rūbij, ko tu dari? - smagi nopūšoties jautāju, bet viņa neko neatbildēja, pasakot man, ka mans pienākums ir atvērt šampanieša pudeli.

Kad es atvēru pudeli, viņa to izrāva man no rokām un ielēja glāzēs šampanieti. Tieši tajā brīdī mans telefons novibrēja un es iegāju viesistabā, lai paņemtu to, taču Rūbija bija daudz ātrāka par mani.
- Nu, nu...saki, kas tad ir tas Luiss, kurš raksta tev īsziņas? Es viņu pazīstu? - viņa viltīgi pasmaidot jautāja, bet tad iepletusi acis skatījās uz mani. - Ak Dievs! Tas tak ir mūsu priekšnieks! -

______________________________________

liels paldies šī stāsta aktīvajiem lasītājiem, jo, ja ne jūs, tad šis stāsts nebūtu #3 starp visiem fanfictioniem (!?), kā arī tam nebūtu 1,5k skatījumu
ceru, ka neko nesalaidu dēlī, kā arī ceru, ka jums patika <33
kā arī neaizmirsti nospiest zvaigznīti :')

mīlu, Kika♡