Fate [louis tomlinson]

Chapter 24

Luiss

Es biju ienācis viesnīcā, ieraugot Rūbiju, kas jau sēdēja pie letes, runājot ar kādu pa telefonu. Tikmēr es piegāju pie Rūbijas, kura uzreiz pabeidza telefona sarunu un pievērsa savu uzmanību man.

Meitene aplūkoja mani no galvas līdz kājām, kas lika man justies neērti un, ja es nebūtu apsolījis Anabellai, ka nodošu sveicienus Rūbijai, tad es jau sen būtu aizgājis prom.

Nezinu priekškam Anabellai tas ir vajadzīgs, bet es gribu izpildīt viņas vēlmi, ja vien tas viņu padara kaut mazliet laimīgāku. Gribu, lai Anabella ir laimīga. Viņa patiešām ir to pelnījusi.

- S-sveiki,  - meitene nolaidusi skatienu teica un stostījās. Varēja skaidri redzēt, ka Rūbija ir uztraukusies, kaut gan parasti viņa muld vienā muldēšana.

- Jā, jā. Čau,  - vienaldzīgi nomurmināju, ielikdams rokas savās bikšu kabatās. 

- Kaut...kaut ko v-vēlaties...? - viņa minstinājās, bet es tikai nobolījos, noliedzoši pamājot ar galvu.

- Kaut gan...vēlos gan,  - iesāku, ieturot nelielu pauzi.  - Tev sveicieni no Anabellas. -

Manis teiktais lika meitenei sastingt. Pēc viņas sejas izteiksmes varēja redzēt, ka viņa ir nedaudz šokēta, bet tai pašā laikā arī dusmīga.

Es smagi nopūtos. Man nebija ne mazākās nojausmas par to, ko šobrīd viņai sacīt, tāpēc es vienkārši gāju prom. Protams, Rūbijas skaļais ''pagaidiet" apstādināja mani no projām iešanas.

Es pagriezos pret viņu un atkal jau piegāju pie letes, atstutējoties pret to. Rūbija nolaida galvu, bet tad atkal pacēla to un smagi nopūtās.

- V-viņai arī,  - meitene klusi murmināja. Rūbijas acīs sariesās asaras un man likās, ka tūlīt no viņas acīm izšausies asaru vilnis. Es neko nesakot, piegāju pie viņas un apskāvu. Man nepatika, kad meitenes raudāja. Man šķiet, ka meitenēm vispār nevajadzētu ne bēdāties, ne raudāt.

TOMLINSON, KO TU DARI?! VIŅA TAK PĒC TAM NEATŠŪSIES NO TEVIS, AK DIEVS! IDIOTS IDIOTS IDIOTS¡¡¡¡¡¡¡

Rūbija sāka raudāt un uzlikusi galvu uz mana krūškurvja, saslapināja manu kreklu ar savām asarām. Joprojām brīnījos par to, ka meitene klusēja, jo, cik esmu dzirdējis no pārējiem darbiniekiem  - Rūbija bija no tām personām, kas runā visu, ko vien domā.

Moš viņa ir pārāk kautrīga? Neesi par to padomājis?

- Man tik ļoti pietrūkst Anabellas. Es zinu, ka viņai manis varbūt nē...bet...bet es Anabellai te visvairāk no visiem uzticējos, neskatoties uz to, ka nepazīstu viņu pietiekami ilgi,  - Rūbija šņukstēja, beidzot iesākusi runāt. - Bet viņa nodeva man sveicienus! Varbūt viņa joprojām grib ar mani draudzēties?! -

REDZI, VIŅA TAGAD NELIKS TEV MIERU. PATS VAINĪGS.

Tagad meitene man nelikās tik kautrīga kā pirmīt. Tieši šobrīd viņa bija gatava izstāstīt visu savu pagātni un, manuprāt, viņa nojauta, ka tas man neinteresēja, taču nemaz netaisījās pārtraukt savu stāstījumu.

***

Iekāpis mašīnā es atviegloti nopūtos, jo darba diena bija beigusies. Es biju ļoti noguris  - gan no darba, gan no Rūbijas nemitīgās runāšanas, kas ar vien vairāk kaitināja. Kāpēc es vispār viņu darbā pieņēmu? Ja Rūbij tā pat diskusē ar viesnīcas iemītniekiem, tad nebrīnīšos, ja viesnīca drīz kļūs pavisam tukša.

Es ieskatījos telefona ekrānā un atstutējis galvu pret mašīnas logu, apdomāju domu palikt mašīnā pa nakti  - pār mani valdīja nereāls slinkums, līdz ar to man nebija nekādas gribēšanas kaut ko darīt.

LUIS, BEIDZ BŪDZ TIK SLINKS!!!

Es saņēmos, noņēmu galvu no loga un piesprādzējos, iedarbinot motoru. Es pievērsos ceļam, sākot braukt uz mājas pusi.

Šobrīd ir 18:09. Pēc apmēram 30 minūtēm man būtu jābūt savās mājās, lai atbrīvotu Anabellu no Ernesta un Dorisas pieskatīšanas, kā arī, lai izsniegtu naudu, ko viņa šodien bija nopelnījusi. Es ļoti ceru, ka sīkie nav pamatīgi nomocījuši Anabellu...kaut gan...zinot viņus - viss var notikt.

Kad biju piebraucis pie mājas, es noparkoju mašīnu un izkāpu no tās. Aizslēdzot mašīnu, es soļoju mājas virzienā un atvēris durvis, iegāju iekšā. Par brīnumu tagad mājā valdīja klusums un miers, un mantiņas nebija izmētātas pa visu māju.

Ieejot viesistabā, ieraudzīju jauku skatu - Anabella gulēja uz dīvāna, apskāvusi dvīņus. Televizorā rādīja teletūbijus un es iesmējos, izslēdzot to.

Anabella izskatījās...tik...tik ļoti mīļi un pasakaini, taču man it kā būtu viņu jāmodina, lai arī kā es to negribētu darīt. Es nevēlējos izjaukt viņas miegu, jo ļoti labi sapratu kā mazi bērni nogurdina  - bērni vispār ir tik ļoti hiperaktīvi. Bērni skraida, lēkā, kliedz, dzied, spēlējas un dažreiz rodas, ka viņi vispār nenogurst.

Es pamodināju dvīņus un paņēmis abus pie rokas, aizvedu viņus uz istabu. Ieguldīju katru savā gultā un Ernests tūdaļ atkal aizmiga, bet Dorisa  miegaini skatījās uz mani.

- Luī...? - Dorisa klusi iečukstējās un es pietupos pie gultas, pabužinot viņas matus.

- Jā, saulīt?  - tik pat klusi jautāju un viņa lēnām aizvēra acis.

- Bella ir jauka,  - viņa noteica un pēc brīža bija dzirdams kā abi šņāc.

Es apsedzu Dorisu un Ernestu, lai viņiem naktī nav auksti un izgāju no istabas. Kad aizgāju atpakaļ uz viesistabu, Anabella bija jau pamodusies un piecēlusies sēdus. Viņa izstaipījās, pēc tam nopētot savu atrašanās vietu.

- M-man laikam būtu jāiet, vai ne? - viņa nedroši pajautāja, bet es izdvesu smiekliņu, pēc tam noraidoši pamājot ar galvu.

- Vari palikt, ja vēlies, - uzsmaidīju Anabellai, apsēžoties viņai blakus. Anabella tūliņ pagriezās pret mani. Viņa jautājoši uzlūkoja mani, pēc tam klusi nočukstot pārsteigtu "tiešām?".

______________________________________

Jā, jā zinu, ka pēdējais turpinājums bija publicēts pirms vairākām dienām...un nu jau atkal es čīkstu kaut ko par stāsta beigšanu vai rakstīšanas pārtraukšanu.
Labi, pārtraukt rakstīt šo stāstu šobrīd es netaisos, arī beigt ne. Iespējams es paņemšu nelielu pauzi, lai saprastu kā jāturpina šis stāsts, kā arī, lai kaut ko tajā pielabotu.

Ļoti ceru, ka, ja tā pauze ilgs pārāk ilgi, jūs nepārtrauksiet lasīt stāstu, beeet, ja pārtrauksiet...tad nu...  - neko darīt, pati vien vainīga būšu. Atvainojos, ja šajā nodaļā ir kāda gramatikas kļūda. (;

Joprojām  - ja ir kādi ieteikumi vai jautājumi, tad droši rakstat :)

Kā vienmēr  - neaizmirstiet nospiest zvaigznīti, ja patika☆

mīlu, Kika♡