Fate [louis tomlinson]

Chapter 12

Spēcīgās galvassāpes lika pamosties ap pieciem no rīta. Paldies Dievam, Rūbija bija aizgājusi, vismaz man tā likās, jo apstaigājot visu dzīvokli, neviena tur nebija, kas lika man atviegloti nopūsties.

Es izmetu tukšās šampanieša pudeles miskastē, pēc tam iedzerot pretsāpju zāles, tādēļ ka galvassāpes joprojām nepārgāja.
Mazāk dzert vajag, Anabell.

Man ir trīs stundas, lai vēl nedaudz pagulētu, sataisītos un dotos uz darbu, taču es baidījos aizmigt, jo bija milzīga iespēja, ka es varu aizgulēties un nokavēt savu otro darba dienu.

Atceroties par to, ka šodien atkal redzēšu Benu, es nepatikā sašķobīju seju. Katru reizi, kad viesnīcā es satieku viņu, mani pārņem milzīgs dusmu vilnis un vēlme viņu iepļaukāt. Galu galā - Bens bija to pelnījis, vismaz man tā likās.

Es uzliku vārīties tējkannu, kad biju iegājusi virtuvē un pastiepos uz pirkstgaliem, lai aizsniegtu augšējo plauktiņu, uz kura atradās krūzes. Es paņēmu krūzi, ieberot tajā divas tējkarotes kafijas un vienu tējkaroti cukura. Kad ūdens jau bija pietiekami uzsildījies, es noņēmu tējkannu no plīts, ielejot ūdeni krūzē.

Es cerēju, ka kafija palīdzēs palikt nomodā kaut uz neilgu laiku, taču apguļoties uz dīvāna, jutu kā acu plakstiņi aizveras un es pēc brīža automātiski aizmiegu.

***

- Ak Dievs, cik ir pulkstens?! - skaļā balsī iekliedzos, uzreiz pieceļoties sēdus. Es tūdaļ saķēru savu telefonu un ieskatoties tajā, es atviegloti nopūtos un piecēlos kājās. Bija septiņi no rīta un darbā ir jābūt astoņos, tādēļ es aizgāju uz savu istabu taisīties.

Es uzvilku baltu, nedaudz platu t-kreklu un gaišas džinsa auduma bikses. Nostājoties pretī spogulim, es saķemmēju savus matus, pēc tam dodoties uz vannasistabu. Kad es biju iztīrījusi zobus un noskalojusi seju, es izgāju no vannasistabas.

Pēc apmēram 30 minūtēm, es jau biju atbraukusi uz savu darba vietu un taisījos iet uz ģērbtuvi, taču Luiss mani apstādināja. Viņš turēja pie abām rokām divus bērnus, kuriem varētu būt kādi četri vai trīs gadi. Varbūt viņi abi ir Luisa bērni? Bet kāpēc viņš neļauj iet uz ģērbtuvi? Varbūt saprata, kurš vakar viņam zvanīja? Es nez kāpēc trīcēju, biju uztraukusies. Ja viņš mani atlaidīs no darba?

- Brāli, šī tante šodien būs mūsu auklīte?  - viens no bērniem jautāja Luisam un viņš piekrītoši pamāja ar galvu.  - Esmu Ernests.  -

Ernests piegāja pie manis un es notupos viņam pretī, bet viņš pēkšņi pavilka savu kreklu uz augšu, kas lika man jautājoši uzlūkot Luisu.
- Gribi pateikšu noslēpumu?  - Ernests jautāja un es piekrītoši pamāju ar galvu.  -  Es nesen paēdu. Paskaties, cik man liels vēderiņš. Man liekas, ka man būs bērniņš! -
Es ar Luisu vienlaicīgi iesmējos un iepletu acis.

______________________________________

sveiki, dārgie lasītāji :)
ceru, ka šī nodaļa izdevās pietiekami laba un ceru, ka jums patika.
kā arī  - atvainojos, ja ir kāda kļūdiņa :))
neaizmirstiet arī nospiest zvaigznīti <333

mīlu, Kika♡