Otrā dzīve

14.daļa

 Es sāku mosties. Te bija tumšs, un smirdīgs. Kas atkal notika? Auuu... jā, sirds, nāve, atmoda, pistole, Frenks, stulbais kretīns. Viņš mani sašāva, DIVREIZ.

Es piecēlos un atklāju, ka šoreiz biju gulējusi gultā. Istabā nebija logu, taču nebija pavisam melns. Es piecēlos no gultas un sāku apskatīt telpu, kurā atrados - tikai gulta un durvis. Hellooo, tas jau izskatās daudzsološi.

 Parāvu durvis, tās bija ciet, un ļoti stingras, pat man nepietika spēka tās atvērt. Es noslīdēju blakus durvīm un istabā pēkšņi kļuva spožs, es aižmiedzu acis. Tikai pēc minūtes sapratu, ka nospiedu slēdzi. Vismaz tagad te bija gaišs un varēja apskatīt krāsas.

 Sienas bija gaiši pelēkas, bet varbūt kaut kad bija pasteļvioletas. Lampa nedroši šūpojās, un durvis bija metāla. Vienīgā mēbele istabā bija apklāta ar zilu gultas veļu.

"Pamodies, skaistulīt," aiz durvīm atskanēja stulbeņa balss.

"Es gribu ēst," es pilnīgi vai šļupstēju.

"Vai tu mani klausīsi?" ko viņš te sadomājās.

"ES GRIBU ĒST," es jau sāku kliegt. Cik noprotu, es nebiju ēdusi aptuveni divas nedēļas, un vēl divas reizes asiņoju. Un tas lops vēl nebaros mani.

"Es tev cilvēku atnesu. Esi paklausīga un aizej apsēdies uz gultas. Tūlīt viņš ieies pie tevis," es negribēju nogalināt cilvēku. Nē, lai viņi mani izlaiž un ieved mežā. Tur ir dzīvnieki.

 Taču primitīvi instinkti lika man aiziet uz gultu. Šajā brīdī es ieraudzīju mirgojošu gaismu, tā bija videokamera, viņš mani novēroja.

 Es dusmīgi vēros kamerā līdz durvis noklikšķēja, un es sajutu kāroto aromātu. Pa durvīm iestreipuļoja kāda meitene. Mani pārņēma instinkti, un es metos pie meitenes. Durvis aizcertās un vēlreiz noklikšķēja.

 Meitene uz mani apskatījās un iepleta acis, viņa man kaut ko atgādināja.

"Polij?" es to balsi jau dzirdēju, viņa nesen bija.

"Leila?" es iesaucos pārsteigta jūtot zobus kņudam, es gribēju ēst.

"Polij, viņš tevi arī nozaga? Vai viņš tev arī koda?" meitene bija bailēs un panikā. Viņas acis bija pietūkušas, un katrs nervu galiņš bija uzvilkts.

"Es nee," es raustījos. Manas dzīvnieku slāpes tikai pieauga. Neuzlaboja tas, ka Leila pieleca pie manis un pieglaudās, lai nomierinātu sevi apskāvienā. Mani zobi negribēja vairs ciesties un sāka meklēt savu ceļu uz Leilas artēriju.

"Leila, pakāpies atpakaļ," es norūcu un pagrūdu meiteni. Viņa negribīgi atkāpās tālāk un ar šausmām vēroja mani, manas acis, ķermeni un zobus.

"Tu esi viena no viņiem," viņa šausmās iekliedzās. No videokameras atskanēja čurksts, un tad jau varēja dzirdēt Frenka robotisko balsi.

"Kā tad būs, mazulīt? Vai apēdīsi savu draudzeni?" es viņu gribēju nogalināt. Kā viņš uzdrīkstējāš ko tādu darīt. Man vajadzēja tikai stirnas. Un Leila bija sabijusies. Es gribēju pieiet pie viņas un samīļot, vai vismaz uzmundrināt, bet viņa mani redzēja kā monstru.

"Mazulīt, tu iziesi no tās istabas tikai tad, kad būsi paēdusi, un kad Leilas ķermenis vairs nebūs silts."

 Leila iekliedzās. Es gribēju raudāt, bet nevarēju.

"Tu slimais, nāc pats un cīnies. Es negribu nodarīt pāri Leilai!" es kliedzu skatoties tieši kamerā, taču tā ar skaļu čurkstu izslēdzās, un es biju pamesta ar Leilu un badu.

"Tu mani nogalināsi?" Leila stūrīti sarāvusies čukstēja.

"Es negribu tevi nogalināt," es izklausījos bēdīga. Ja te būtu spogulis, es baidītos no sava atspulga, jo zinu, kad esmu izsalkusi, es izskatos pēc mežoņa. Un divu nedēļu gulēšana nevarēja labi ietekmēt manus matus, drēbes un ādu.

"Bet kā tu tiksi ārā? Man vairs nav iespējas," es dzirdēju viņas balsī rūgtumu.

"Es tevi izdabūšu ārā. Mēs kaut ko izdomāsim," tie varēja būt arī meli, jo šeit nebija nekā.

"Kā? Tu esi viena no viņiem," Leila izspļāva. Es viņu sapratu, es negribētu sev tādu likteni. Es viņu varēju arī pārvērst, bet diez vai viņa to gribētu, taču es nezinu kā pārvērst.

Es nezināju, ko vispār darīt. Es gribu ēst, un drīz vien mani primitīvie instinkti pārņems mani un tāpat apēdīs Leilu. Kādēļ viņu mocīt?

Es neesmu tik spējīga, lai noturētu sevi, un tam Frenlopam ir mūžība, agri vai vēlu Leila nomirs, un Frenlops būs apmierināts.

Es nevaru izglābt gan sevi, gan Leilu.