Es izgāju patīkamajā saules gaismā, tā ir tik nomierinoša. Vismaz to es varēju izbaudīt bez rūpēm.
Šī nedēļā bija pamatīgi sarežģīta - no briesmīgā sapņa nedēļas sākumā, līdz pat šodienas sapulcei, uz kuru es neaizgāju.
Es nebiju vilkate, tas nebija mans darbs.
Kaut gan es esmu viņu Alfas otrā puse, es esmu uzskatīta tikai kā formalitāte, nekas vairāk.
Pols jau aizbrauca, nolūrēja uz mani ar šķību aci un pazuda. Tas vīriņš man tā īsti nekad nebija paticis, vienmēr tik kaitinošs. Es nojautu, ka viņš zin, ka neesmu cilvēks, bet viņš nevarēja atbrīvoties no manas būtības, kas es būtu - pat ja miermīlīgais gariņš.
Ja tādi eksistēja.
Es aizvēru acis, sajūtot saules staru deju uz manām rokām un vaigiem. Pēdējā laikā es tiešām jutos kā cilvēks.
Kaut gan nemaz tāds nebiju.
Viss bija tik sarežģīti. Nesen es sāku aptvert, ka vampīrs nav īsti mana būtība, es tomēr neesmu normāls vampīrs, tā emociju padarīšana un viss pārējais tomēr sliecas uz citu būtni.
Kaut gan tagad tā padomājot, mans ķermenis vienmēr zināja, ka vampīrisms nebija pareizā atbilde. Tas bija kas cits.
Bet es biju sakosta, es tiku pārvērsta. Es pārtiku no asinīm, un vienu dzīves periodu pat pavadīju slepkavojot cilvēkus. Es pat pelnīju naudu ejot pusdienās.
Kas ar mani nav pareizi?
"Bella?" sīka balstiņa nočiepstēja man aiz muguras. Es sastingu, neviens ar mani negribēja runāt pēc Regnalda runas. Viņš gan pateica, ka es esmu Luna un mani vajag respektēt, bet pēc tam, kad pārējie uzzināja patiesību, viņi bija vēsāki, atturīgāki.
Viņi nebija priecīgi par to. Īpaši tas ieviesa bailes Lilijā. Viņa uztraucās ne jau par savu dzīvību, bet mazo sirsniņu, kas auga viņā. Vēderu vēl nemaz nevarēja redzēt, tomēr citreiz es dzirdēju, ka Lilija sūdzās Semam par to. Viņa uztraucās, ka nebūs laba mamma, ka neizturēs stāvokli un visu salaidīs grīstē. Bet es zināju, ka viņa to visu izcietīs. Viņa ir varena.
"Lilij?" es klusi nočukstēju, pagriežot lēnām galvu. Man uznāca tāds kā uztraukums, ka viņa pametīs mani.
Bet uz ko es sacerējos, visi mani kādā periodā ir pametuši. Vai arī es viņus.
"Leilu izrakstīja no slimnīcas," viņa atteica tik pat klusi.
Manas acis iepletās. Es biju pavisam aizmirsuši par nabaga meiteni, kurai nepaveicās tā vecā Frenka dēļ. Interesanti, ja viņš bija iesaistīts ar Maksimusu, vai Makss atrada Frenku? Atbrīvoja?
Vai es vēlreiz viņus sastapšu?
"Tu negribi satikt viņu?" es atkal paskatījos uz mazo sievieti.
Es negribēju biedēt Leilu, es nedomāju, ka, ja viņa mani ieraudzīt, es būtu uzreiz draugs. Viņa domā, ka esmu briesmonis. Un es nemaz nebrīnītos par to. Pēc tā ko izdarīju...
Es papurināju galvu, nebija jēgas beidēt nabaga meiteni tālāk.
"Viņa neko neatceras no tā notikuma, viņas smadzenes uzlika to barjeru, lai nevarētu atcerēties tās šausmas," es nebiju pārliecināta, kāpēc Lilija man to stāsta, bet es vienu reizi pamāju.
Ja Leila mani neatceras, tad nevajag arī atgādināt. Nevajag viņu nerrot vēl vairāk, pēdējie notikumi maniaka meža bunkurā bija pietiekami, kaut vai viņa to neatceras.
Es pēkšņi ieskatījos tieši Lilijas acīs un pajautāju jautājumu, kas man nomāca jau kādu laiku, "Vai tu mani ienīsti?"
Es uzlūkoju viņu saraujamies. Varbūt es neizteicu jautājumu diez ko draudzīgi, bet es gribēju to dabūt laukā no manis. Man vajadzēja visu noskaidrot.
"Pro-protams, ka nē! Tu esi mana draudzene. Pie tam, tu esi pirmais cilvēks, kas uzzināja par mazo," viņa uzlika roku uz vēdera, viņas acis iemirdzējās un tad tās atkal atskatījās uz mani.
"Tu nebaidies?" es nokāru galvu apdomājot viņas sacīto. Tad.. kāpēc viņi no manis izvairījās, ja ne naids?
"Es.. Sākumā tas bija vairāk kā šoks, nebiju neko tādu gaidījusi. Bet es zinu, ka tu esi jauka. Es tevi iepazinu. Tu neesi nemaz tāda, kā cilvēki apraksta tādus kā tu. Tu biji tad, kad man tevi vajadzēja."
Es negaidīju neko, es pat nedomāju. Es vienkārši bez prāta aizķēru Liliju un apkampu mīļā apskāvienā.
Es sastingu tajā mirklī, kad sajutu diskomfortu un kaut ko līdzīgu bailēm un uztraukumam virmojot Lilijā. Es tomēr biju asinssūcējs, vienalga vai man tas patika, vai nē. Es būšu ņemta galvā kā parazīts.
Es atlaidu savas rokas no viņas trauslā ķermeņa un gribēju arī pati doties, kad es sajutu viņas tievās rociņas aptinamies ap mani. Viņa ir pieņēmusi mani.
Es izbaudīja to momentu kā varēju, bet tad aizlīdu no viņas prom. Es negribēju viņu satraukt vairāk nekā viņa bija jau. Viņa noteikti nemaz nebija tik priecīga ar to, ko viņa izdarīja. Viņa, kamēr nēsāja savu bērnu, bija apmīļojusi vampīru, parazītu, kurš izsūc dzīvības.
Nav tas labākais biedrs jaunas dzīvībiņas radīšanas laikā.
"Es palikšu tava draudzene, vienalga kas. Es tev uzticos, un tas ir daudz teikts," Lilija norunāja. Pirmo reizi es sadzirdēju arī vilkača cienīgu cilvēku viņā, nevis tikai vārgo, trauslo, parasto cilvēku. Viņa tik tiešām bija gatava šim.
"Un es zinu, ka tu būsi vienreizēja māte," es atteicu ar smaidu, kaut gan jutu vienu asaru noslīdam pār manu vaigu.
"Ak, Bella," Lilija nenoraustoties ieslēdza mani vēl vienā apskāviebā, "Un tu būsi pati labākā krustmāte."
Es sarāvos šokā. Es? Krustmāte? Viņa man deva par daudz kredītu, es nebiju tāda kā viņai šķita. Es.. Es..
Es nebiju briesmonis.
Es biju kas šausmīgāks.
Es pakļāvu briesmām veselu baru, kurš piekrita parūpēties par mani, kurš uzticējās man.
Kurš vienalga kas, bet turējās pie manis, pat dēvējot mani par viņu Lunu. Alfas partneri.
Es sabruku tur pat uz zāles, par ko es kļuvu nemaz nemanot?

ESTÁS LEYENDO
Otrā dzīve
VampirosKurš ta vēl tic pārdabiskajam? Kaut gan te notiek savādas lietas, nevar būt, ka paranormālais eksistē? Taču Mirabellai tā ir ikdiena. Šausmīga nakts pārvērta viņu no kāju pirkstiņiem līdz matu galiņiem. Viņa nomira, taču atdzīvojās. Pirms lēkt uz sa...