Otrā dzīve

25.daļa

Es lēnām vedu Liliju uz mašīnu. Viņa bija satraukta. Un pat ļoti. Tas nevarēju būt veselīgi, laikam. Es neko nezināju par grūtniecēm.

"Lilij, iedod man atslēgas, es vedīšu," es noteicu.

"Vai tu maz proti vadīt?" viņa pēkšņi attapās no savām domām. Es iemetu somu pasažieru krēslos.

"Protams! Mašīna vienmēr bija man vajadzīga," man kaut kā bija jātiek uz mežu.

"Kam tev viņu vajadzēja?" viņa bija aizdomīga. Ko gan es varēju darīt? Es braukājos ielu sacīkstēs? Zagu mašīnas?

"Uz darbu braukt ir ērtāk. Un katru sestdienu es braucu uz mežu," es noteicu censdamās izņemt atslēgas no viņas ciešā tvēriena.

"Labi. Tu taču neavarēsi, vai ne?"

"Tu vispār man uzticies?" un te nu bija draudzene.

"Atvaino. Tu esi tik jauna, un man šķiet, ka man tevi jāaizsargā. Braukt nav nemaz tik vienkārši," ak. Pusaudža seja.

"Neuztraucies. Es jau braucu ļoti sen. Vispār Aldens ieteica autoskolu," es vēl piebildu. Labie, vecie laiki.

"Tas Aldens, kurš atbrauca uz darīšanām ar Alfu?"

"Jā, tas pats. Ar zilajām acīm," Lilija savādi uz mani skatījās.

"Kā tad jūs iepazināties?" viņa pajautāja.

"Pastāstīšu, ja atļausi vadīt," viņa kādu laiku neko neteica. Bet tomēr iegrūda atslēgas manās rokās, un es izlaidu atvieglotu elpu.

Mēs iesēdāmies mašīnā, un es ieslēdzu to. Mašīna sāka vienmērīgi rūkt.

"Tātad, kad jūs iepazināties?" viņa beidzot pajautāja, kad mēs bijām dažus metrus pabraukuši.

"Nu, es biju iesaistījusies dažās problēmās. Un es uzvedos ļoti slikti." es paskatījos uz mierīgo sievieti. Es negribēju viņai teikt, bet, laikam, jau esmu viņai parādā atbildi, "Un es nogalināju cilvēkus."

Lilija noelsās. Viņas emocijas mainījās tik pat asi kā sejas vaibsti.

"Un man bija uzdevums nogalināt Aldenu, bet tas neizdevās kā plānots, un mēs sadraudzējāmies. Tad viņš mani izglāba no tās bedres, un te nu es esmu pēc vairākiem gadiem," es pabeidzu stāstu. Es negribēju ieslīgt detaļās.

"Nabaga bērns," bija vienīgais ko atbildēja Lilija. Es vēl pabrīnījos, ka viņa nebaidījās no manis. Es pateicu, ka nogalināju cilvēkus. Kas labs tur varēja būt?

Mēs piebraucām pie meža mājas nebilstot ne vārda. Liliju bija pārņēmusi viegla panika. Varbūt tomēr es viņu sabiedēju.

"Kā es viņam pateikšu?" viņa izkāpa no mašīnas, ceļiem nedaudz trīcot. Viņa baidās par Semu. Vi viņa nevar beidzot saprast?

"Ieej iekšā, atrodi Semu un visbeidzot pasaki," es ieteicu, "Ā, un pirms ej iekšā, nomierinies. Nevienam nevajag, lai tu nokrīti, it īpaši tagad."

"Paldies," viņa trīcoši noteica un iegāja iekšā. Neticu savām ausīm, viņa tiešām pieņēma manu ieteikumu.

Es izvilku savu somu ar drēbēm, un ieskrēju iekšā. Ārā nebija īpaši patīkami.

Uz dīvāna sēdēja abi Alfas un Marks ar Aldenu.

"Sveiki, vilki," es noteicu, iedama uz kāpņu pusi. Gregors nebija īpaši laimīgs, bet apspieda savu rūcienu.

Aldens izskatījās noguris, viņa zilajās acīs spīdot pāris saules stariem.

"Čau, nezvēriņ," Marks iesaucās. Regnalds ātri reaģēja un uzmeta Markam draudīgu skatienu.

"Ko jūs te aprunājāt?" es pēkšņi mainīju virzienu, un aizgāju pie Regnalda apķerot viņa plecus no aizmugures. No mana pieskāriena viņš tūdaļ atslābinājās.

"Problēmas ar Alfu Ītanu," viņš strupi atbildēja.

"Ā. Man viņš nepatīk," es noteicu, it kā tas būtu skaidrāks par skaidru. Regnalds zem mana pieskāriena kļuva priecīgāks. Es nespēju noturēt smaidu.

"Tu viņu pazīsti?" Alfa Gregors iejautājās.

"Jā. Es domāju, ka viņš ir kaut kāds trakais. Nopietni, kurš katru reizi saka, ka mums būtu jābūt kopā, vai bieži parādās ne no kurienes, un nejautājot uzspiež skūpstīt? Viņam noteikti ir kādas maniaka īpašības. Man viņš riebjas," es noteicu.

Regnalds bija kļuvis dusmīgs. Vai es pateicu kaut ko sliktu?

Ups. Es daudz pateicu.

Bet es nepateicu to, ko zināja Regnalds. Pat ja.. Pat ja, es domāju, ka viņi to tāpat zināja.

Tikmēr pārējie tikai satraukti skatījās uz Regnalda seju. Man pašai palika neērti, tāpēc es saspiedu ciešāk Regnalda plecus, lai viņš justu mani, lai viņš saprastu, ka esmu viņa.

"Tad rītdien var sasaukt sapulci ar viņa bara galvenajiem un viņu. Jo ātrāk tiksiet galā ar to, jo mazāk man būs jāuzmana jūs," Regnalds noteicu pieceļoties. Es uzreiz atlaidu viņu, lai viņš spētu iztaisnoties.

No viņa puses atskanēja kluss rūciens, un es uzreiz pakratīja galvu, nesaprotot tā iemeslu.

Viņš pagriezās un sāka lūrēt uz mani. Es sajutos neērti, ka visi apkārt vienkārši blenza, kā Regnalds skatās uz mani.

"Mark!" es iesaucos, Regnalds jautājoši uzrāva uzaci, "Ejam uz sporta zāli. Tu man esi parādā nedēļu."

Es sajutu, kā Marka emocijas mainījās. Sākumā viņš bija mazliet sabijies, tagad viņam bija satraukums. Tās īsti nebija bailes, taču viņam negribējās ar mani cīkstēties. Bet pats vainīgs.

Es izlavījos no Regnalda zonas, un soļojot uz sporta zāli paķēru Marka piedurkni.

"A, varbūt nē?"

"Un kā vēl jā," es pat pasmējos. "Man vajag trenēties. Kāda jēga no spēka, ja mani varētu stratēģiski noniecināt?"

Es sajutu stipru ziņkāri no Gregora puses. Arī Aldens bija ieinteresēts.

Kad mēs bijām pie sporta zāles durvīm, un es pat nebiju pavērusi tās vaļā, es sadzirdēju niecīgu skaņu no Marka, pat klusāku par čukstu.

"Palīgā!"