Otrā dzīve

43.daļa

Manas acis atsprāga vaļā.

Es nespēju iemigt, es biju nogurusi, es jūtu miegu, tas bija tik tuvu, bet es nespēju. Mani biedēja fakts, ka es spētu aizmigt. Iepriekš tas šķita jauki un labi, bet tagad es nespēju vairs padomāt. Es biju apjukusi.

"Mirum?" Regnalds man blakus nomurmināja. Es pagriezos pret viņu, lai ieskatītos tajās bezgalīgi brūnajās acīs. Kā es dievināju tās suņa acis.

"Es nezinu kā iemigt," es atzinu. Kā es varēju? Es jau neesmu gulējusi daudz gadu, nekad nejūtos nogurusi, miegs nekad nebija man blakus pēc pārvērtībām. Bet tagad? Tagad es biju viens liels apjukums.

"Vienkārši atpūties. Aiztaisi acis. Nedomā. Izbaudi nogurumu," Regnalds pavilka manu ķermeni tuvāk pie sevis. Es biju vai pilnībā piespiesta pie viņa.

"Man ir bail," es nopūtos. Tik atklāta es reti kad biju ar citu, izņemot Regnaldu. Viņš tomēr bija mans viss.

"Tev nav no kā baidīties. Ar tevi nekas nenotiks," viņš droši teica, "Un es nemaz to nepieļautu. Nekad."

Es pasmaidīju pretī vilkam. Es jūtos droši pie viņa. Man bija labi, kad es sajutu viņa nedabīgo karstumu pret manu aukstumu. Tas mani mierināja.

"Tavs siltums ir tik patīkams," es nomurmināja miegaini. Es sajutu Regnalda krūškurvi notrīcam aiz pāris smiekliem.

"Un es dievinu tavu atspirdzinošo vēsumu," viņš atbildēja un atstāja mazu buču uz pieres. Es ieelpoju viņa smaržu un lēnām atbrīvoju savu prātu jaunajām sajūtām. Es tik sen nebiju jutusies kā cilvēks. Kā dzīvojošs, elpojošs cilvēks. Kaut vai Regnalds lika man justies kā cilvēkam, šīs parastās lietas, izmaiņas manā ķermenī bija pat pārāk cilvēciskās.

Un uz brīdi, es aizmirsu par šo otro pasauli, manu otro dzīvi, un vienkārši izbaudīju momentu ar manu mīļoto.

***

Es skatījos uz sārtu punktu melnās masas beigās. Tas pulsēja, radiēja spēku, visādi pievērsa manu uzmanību. Es nespēju atraut manas acis.

"Mirabella..." tas izdvesa, skaņa tik eksotiska, ka es pat nesapratu, kas to varēja teikt.

Skaņa tik savāda, ne cilvēcīga, ne animalistiska, tik bezgalīga un sagrauta. Kā bezgalīgs pulks ar krītošām zvaigznēm, kas krītot noformēja vārdu nebeidzamajā debessjumā.

Un tas bija mans vārds, ko tie noformēja.

Mana būtība tiecās tam tuvāk un tuvāk. Taču prāts, kaut gan samiglots, nevēlējās tuvoties, it kā divas dažādas daļas no manis rautos uz pusēm.

Man bija jāizvēlās, kura no tām ir svarīgāka. Man bija jāizvēlās, kura turpmāk vadīs mani.

Man bija jāizvēlās, kas es esmu.

***

Es strauji atvēru acis, gaiss ātri ieplūda manās plaušās, un mana sirds apmeta vienu papildu kūleni tās lēnajā pukstēšanā.

Man blakus sakustējās milzu siltuma kamols, es sajutu viņa uztraukumu, bailes un apbrīnu ar sajūsmu.

"Vai kas notika? Vai viss kārtībā? Tu izgulējies?" Regnalds bija man cik tuvu spēja nokļūt, apķērīgs abas rokas ap mani un piespiedis pie sevis. Viņa siltums mani nomierināja mazliet vairāk.

"E-es nezinu. Nekas slikts ar mani nav noticis, bet... es esmu apjukusi," es nomurmināju, izsakot manas domas. Laikam, vairāk sev nevis Regnaldam.

Vai tas bija sapnis? Es atceros, kad es vēl gulēju, kad citreiz man rādījās sapņi, un citreiz murgi, bet šis.

Šis nebija nekas līdzīgs tam, ko es iepriekš redzēju miegā.

Šis bija piesātināts, tas nebija tikai emocijas un bilde, tas bija arī dzirde, sajūtas, oža, it kā es būtu bijusi tur, nevis sapņojusi.

Un man nelika mieru, ko tas sapnis izteica man. Ko tas lika man darīt.

"Brokastis ir jau gandrīz sākušās, aiziesim un iedosim tev kaut ko, varbūt kļūs labāk," Regnalds satraukti noteica un piecēlās no gultas, joprojām turot mani savās rokās. Es biju kā tāda lelle, kuru var visur nest.

"Ehem, vai es varētu apģērbties?" es mierīgi pajautāju manam panikā ejošajam vilciņam. Viņš apstājās un apskatījās uz mani, mazliet apjucis. Tad mazs smaids uzplauka uz viņam sārtajām lūpām.

"Atvaino, tu man esi pārāk svarīga," vilciņš iesmējās un lēnām nolaida mani zemē.

Regnalds iegāja vannasistabā, es tikmēr pārģērbos un atstāju drēbes uz krēsla. Drīz arī mans dvēseles radinieks iznāca, pilnībā apģērbies jaunai dienai.

Es saņēmu viņa roku, un mēs devāmies lejā uz brokastīm. Bet viens jautājums tomēr man nelika mieru visu dienu ne bara locekļi, ne ēdiens, ne draugi, nedz arī medības, kurās es aizgāju, siltās asinis, briesmīgā atkal satikšanās ar Ītanu, kuru man bija atkal jāatšuj, ne pat svarīgākais manā dzīvē - Regnalds - nespēja izmest man no prāta to izvēli, kuru man iedeva sapnis.

Kurš man jāpieņem.

Pirmā izvēle - esmu tikai briesmonis, asinskārs plēsējs un nežēlīgs mednieks.

Vai arī otrā - esmu kaut kas vairāk un sapnī redzētais ir īstenība.

Īstenība par to, kas notika tajā briesmīgajā naktī.

Beigu beigās, tas nekad nav bijis par vampīrismu.

***

Ok, es biju tik tiešām pazudusi ilgi, bet neko nevaru padarīt! Šis gads ir ļoti piesātināts. Beigt 9.klasi nav viegli.

Veiksmi būtnes, kas izvēlējās lasīt šo nesaprotami, pa daļai briesmīgo, stāstu.