Otrā dzīve

16.daļa

Regnalds

Es atradu manu princesi, manu mīlestību, manu visu. Es atradu Mirabellu. Viņa bija ieslēgta pie kāda trakā, kurš jau vairākus gadus slēpās šajā meža stūrī un nogalināja cilvēkus.

Tomēr mana Mirabella bija dzīva. Es nevarēju būt priecīgāks. Ja, manai princesei būtu kas noticis, tad es nezinu, ko es darītu. Vilkačiem Mēness dievietes izsniegtie partneri ir viss. Tie bija vispiemērotākie viņiem. Parasti gan tie bija starp vilkačiem, taču bija reti gadījumi, kad vilkačiem partneri kļuva cilvēki. Piemēram, Semam ir Lilija. Un es biju ieguvis Mirabellu.

Taču tas tāpat ir sarežģīti, cilvēki nejūt to pašu, ko mēs. Man ir jāiegūst viņas mīlestība. Es viņu mīlēju, viņa ir mana viss, bet es neesmu viņai. Kā lai es iegūstu to? Un es zināju, ka es nevarēšu vairs atlaist viņu. Man viņai jāpastāsta.

Bet pašlaik man viņa jāpasargā no maniaka.

Un es negribēju viņu laist vaļā, viņa bija vēsa, un sirds sitās lēni, taču sitās. Bet tā bija viņas īpatnība.

Es gribēju viņu piespiest vēl ciešāk sev klāt taču man bija bail viņai izdarīt pāri. Tad viņa neapmierināti sakustējās un pacēlu galvu, lai ieskatīties man acīs. Viņas ledus zilās acis iedūrās manās.

"Vai jūs varat tikt galā ar Frenku?" viņa pajautāja. Es domāju, ka vilkačiem ir vienalga par kaut kādu cilvēku.

"Neuztraucies, mani vīri visu izdarīs," es noteicu.

"Bet-," es nesadzirdēju, ko viņa gribēja teikt taču pret telpas durvīm ietriecās Pols, viens no maniem, tā teikt, milžiem, un mans beta.

Es paslēpu manu princesi aiz muguras un devos lūkoties, kas tur notiek. Tā sauktais, Frenks, sita manus vilkus kā niekus. Manējie gribēja pārvērsties par vilkiem, es to atļāvu, un ātri iestūmu manu princesi istabā.

"Tātad, man tev kaut kas jāpastāsta," nav labs laiks, zinu, bet man tas ir jāizdara.

"Labi," viņa vienkārši teica. Es nejutu nekādu emociju.

"Vai tu tici, mhmm, pārdabiskajam?" es pajautāju. Mirabella uzreiz notrīcēja un saspringa.

"Pieņemsim," tas neizklausījās labi.

"Mirabella." es iesāku, "Es esmu vilkatis."

Viņai uz īsu brīdi iepletās acis, bet neko īpašu neredzēju. Viņa pārsteidzoši labi to visu uzņēma. Viņa papurināja galvu un iedrošināja turpināt.

"Esmu bara Alfa. Šie cilvēki ir mans bars," es turpināju, "viņi pakļaujas man, jo zin, ka esmu spēcīgāks ar Alfas asinīm."

Viņa notrīcēja. Viņas acis aizspiedās. Vai es pateicu, ko nepareizi?

"Tātad, man ir Alfu spēks. Man pieder tā puse Baltās rozes meža, un otra pieder Ītanam Portam. Bet kas ir pats svarīgākais. Mani ļaudis tagad cīnās ar Frenku, un ir pārvērtušies par vilkiem. Lūdzu, nesabīsties. Viņi tev neko neizdarīs, viņi zin, ka tu esi mana," viņas uzacis uzrāvās jautājošā izteiksmē, taču meitene vēlējās redzēt vilkus. Viņa aizskrēja līdz durvīm, un neko neizrādīja, kad skatījās, kā trīs ievainoti vilki guļ, daži vēl cīnās un Frenks stāv kā iemiets ar saplēstām drēbēm un mazliet asiņu.