Otrā dzīve

33.daļa

Sems turpināja aizdomīgi smaidīt, mani kaitinot. Viņš atteicās paskaidrot savu teikumu.

Es neuzzināšot viņa noslēpumus.

Es gan iebildu, ka viņš zin manu vienīgo noslēpumu, bet viņš atteicās kaut ko teikt.

Es kādu pusstundu biju skaidrojusi Felisijai kā izdzīvot uz ielas. Ja godīgi viņa tika apmācīta, ne tā kā es, kurai pat paskaidrojumu nebija. Viņa zināja visus pamatus, bet arī neko. Nekas no tā nepalīdzētu viņai noīrēt dzīvoklīti pilsētā un dzīvot cik vien normāli var. Nekas no tā nespētu palīdzēt neilgt pēc asinīm, un varbūt pat traucētu nedomāt par asinīm.

Atvadījāmies mēs ļoti vēsi. Nekādu apskāvienu vai rokasspiedienu. Nekā. Man šķiet, ka pat akmenim ir vairāk emociju nekā mums. Tomēr es guvu patiesu paldies, kurš nebija tukšs vārds.

Mēs ar Semu vairs nerunājām, es biju sakrustojusi rokas un dusmīga. Viņš negribēja man neko teikt. Un izskatījās, ka viņš ar to bija apmierināts, kas nokaitināja mani vēl vairāk.

"Tātad..." es cerīgi novilku aiz sakostiem zobiem.

"Tātad?" viņš pajautāja.

"Vai tu tiešām neko neteiksi?" es pametu rokas gaisā.

"Labi, es varētu tev kaut ko pateikt," viņa seja kļuva nopietna. Viņš bija pavisam apstājies un pagriezies pret mani. Es jau nepārliecinātāk mīņājos uz kājām.

"Vai tu tiešām gribi uzzināt manus noslēpumus?" viņš vēl pārjautāja.

Es, nespējot parunāt, pamāju ar galvu.

Viņš pieliecās nedaudz tuvāk. Sems diez gan ilgi tā liecās, jo mums bija gigantiska atšķirība garumos. Es nebiju no tām īsākajām, tomēr viņš bija kā pārējie vilki, garš un muskuļots - kā Porzinģis, tikai plus kārtīgi steroīdu muskuļi. Man ir aizdomas, ka ja vilki uztaisītu savu basketbola komandu, viņi uzvarētu viens divi. It īpaši ar savu pārdabisko spēku, ātrumu un izveicību.

"Es..." viņš noraustījās, es gaidot lūkojos viņa acīs, kuras tagad bija vienā līmenī ar mani, "... E-es aplaupīju banku ievainojot vienpadsmit cilvēkus un nogalinot sešus, kur viens bija bērns."

Šoreiz es blenzu uz vīrieti sev priekšā kā uz citplanētieti. Viņš aplaupīja banku? Nogalināja cilvēkus...?

Tas nevarēja būt Sems. Viņš ir pārāk... Sems. Es nekad nebūtu iedomājusies, ka viņš maz ko tādu varētu izplānot, kur nu vēl izdarīt. Un nogalināt. Mazu bērnu.

Es ieskatījos tajās tumšajās acīs, kurās spīdēja, kas spožs. Es nesapratnē pakratīju galvu.

Un drīz vien vilkacis man priekšā izplūda skanīgos smieklos.

"T-u-u... T-av-a-a.." Viņš centās kaut ko pateikt starp smieklu uzplūdu.

"Ha. Ha. Ha. Ļoti smieklīgi," es atrūcu pagriežoties pret virzienu, kur atradās māja.

Kā viņš uzdrīkstējās tā melot. Es nopietni nodomāju, ka viņš nogalināja dažus cilvēkus.

"Tas bija to vērts, lai ieraudzītu tavu seju," viņš jau mazāk smējās, bet balsī joprojām bija saklausāma raustīšanās.

Viņš smagi elpoja aiz manis. No viņa kvantumiem plūda uzjautrinājums. Un diemžēl tas mani burtiski trieca nost.

Es pat vienu brīdi pagāzos, kas tikai palielināja uzjautrinājumu.

Un šoreiz es tiešām gāzos, bet Sems mani noķēra pirms mana seja saskārās ar dubļiem.

"Kur tik grīļīga?" viņš vēl izsmēja mani.