Atmosties Brazīlijā

1. Nolaupīšana.

Priecājos, ka kāds ir uzdrošinājies palasīt manu garadarbu. Lekšu no priekiem gaisā, ja būs kāds komentārs, kurš pastāstīs, kas šajā stāstā patika, kas nepatika. Ar prieku pieņemšu arī konstruktīvu kritiku, ja vien tā nebūs dziļi aizvainojoša.

Rakstu pirmo reizi - beidzot esmu sev pārkāpusi pāri, tāpēc pieļauju, ka visus aspektus, iespējams, neesmu apdomājusi, un kāds acīgs lasītājs ir supergaidīts un tiks ielikts manā pateicībā pirms nākamās nodaļas!

Lai patīkami lasās!

______________________________________________________________________________

"Es vairāk nespēju to izturēt!" žēlojos savai draudzenei Zanei, otrdienas rītā steigdamās uz darbu. "Ja Patriks šādi turpinās, es sajukšu prātā. Bez lielās bļaušanas mēs uz bērnudārzu netiekam."

"Sima, neklausies viņu! Dari, kas tev jādara, un nepievērs bļaušanai uzmanību. Manām meitenēm tad ātri vien apnīk niķoties," pamāca draudzene.

Es nervozi iesmejos: "Ja tu zinātu, ko tik mēs neesam mēģinājuši! Arī šo izmēģinājām. Zini, kas bija - es ar viņu bļaujošu nodzīvoju visu rītu no pamošanās līdz ieiešanai dārziņā. Kas tik uz ielas nebija jādzird - nejūtīgā māte, cietsirdīgā māte un vēl visādus brīnumus. Vienās brīvdienās viņš nobļāva divas stundas, kamēr aizmiga. Dažreiz sanāk novērst uzmanību ar kaut ko interesantu - multeni, sarunu, jokiem, bet citreiz par katru reizi, kad kaut ko mēģinu, izmainās tikai bļaušanas tonis, oktāva. Ja mēģinu samīļot, citreiz sanāk, citreiz grūžas prom. Vairāk gan tas pēdējais. Un par ko - par sīkumiem, nepareizās zeķes paņēmu, brāli pirmo nobučoju, nedabūja tostermaizi pietiekamā brūnumā..."

Skaļi nopūšos un gaidu, kad no visas garās mašīnu rindas, kas šķērso gājēju pāreju, parādīsies kāds pieklājīgs un noteikumus ievērojošs autovadītājs. Tikusi pāri, dodos uz avīžu kioska pusi nopirkt kārtējās sudoku mīklas.

"Ak šausmas! Un saka, ka meitenes esot niķīgas! Labi, ka manējās netrokšņo!" Zane izsaucas, bet apraujas. "Ui, piedod! Nav jau arī manējās kā zelta gabaliņi. Jā, spēlējasklusiņām, bet pēc tam tikai skaties, ko sastrādājušas - spoguli ar lūpukrāsu sazīmējušas, kleitas ar šķērēm moderni piegriezušas, kaķi safrizējušas... Paklau, pie psihologa varbūt varētu mēģināt aiziet?"

Atceros to reizi, kad mēs tur bijām. Pusi no psihologa teiktā neatceros, jo vaktēju Patriku, kurš līda visos iespējamajos speciālista skapjos un atvilknēs, ķēru puķu vāzi, lai saglābtu no saplīšanas, kad bērns grūstīja skapīti.

"Ir mēģināts," saku, "viņš apgalvoja, ka bērns vienkārši uztausta robežu, aiz kuras var ar mani manipulēt, un ieteica, lai arvien mēģinu pārcelt uzmanību uz citām lietām un esmu pacietīga. Tad nu man liekas, ka robeža ir uztaustīta un pacietība beigusies." skumji iesmejos.

Sajūtu kņudēšanu mugurā starp lāpstiņām, kura parasti parādās, ja kāds skatās virsū. Pagriežos uz aizmuguri, nopētu cilvēkus un ievēroju, ka kāds tumšmatains, iededzis, melnā uzvalkā ģērbies vīrietis it kā novēršas.

Tikmēr Zane turpina runāt: "Jā, interesanta tev pieredze. Bet vai tad Kristaps tev nepalīdz? Kāpēc man izklausās, ka tu viena par to satraucies?"

"Kristaps saka, lai nomierinos, lai bērns bļauj, ja grib un turpina skatīties savu autopārraidi austiņās. Jā, vēl piebilst, ka es neesmu vienīgā māte ar šādām problēmām, daudzām tā esot. Un kad viņš mēģina Patrikam novērst uzmanību, tad ātri vien satraucas un nodod stafeti atkal man. Viss, ko es vēlos, ir mazliet sapratnes, mierinājuma un morālā atbalsta. Tas, ka citi bērni arī tā dara, mani nenomierina," es žēlojos, pieiedama pie kioska un meklēdama žurnālu. "Citreiz uznāk tādas nelāgas domas, kā piemēram nolaupīšana - ja mani kāds nolaupītu, tad būtu vismaz atslodze no ikdienas mājas dzīves ar iemeslu, par kuru nav jāizskaidrojas ar vīru. Kristaps uzskata, ja es esmu laimīga, mīlu vīru un bērnus, kāpēc man būtu jāvēlas izrauties," pagriežos un, sirdij ietrīsoties, ievēroju, ka iedegušais vīrietis gandrīz pavisam blakus man arī pēta žurnālus vitrīnā.

"Ak, saulīt, tev tiešām noderētu izraušanās. Starp citu, mainot tēmu, pēdējais laiks pārrunāt, ko kurš ņems līdzi uz ezernamiņu nedēļas nogalē. Kā būtu šodien satikties uz pusdienām mūsu ierastajā kafejnīcā?" ierosina Zane.

"Jā, vajadzētu gan satikties. Bezrūpīgāka gaisotne nenāktu man par ļaunu. Paklau, tu varētu uzzvanīt Lāsmai un pavēstīt par tikšanos? Man šodien diezgan aizņemta diena, jādarbojas ap kādu jauno māju projektu," samaksājusi par žurnālu, dodos tālāk un pamanu, ka vīrietis arī sāk kustēties manā virzienā. Pāreju pāri ielai pie zaļās gaismas un vīrietis pasteidzas, lai arī paspētu tikt pāri vienā laikā. Nu man kļūst pavisam nelāgi ap dūšu.

"Protams, ka noziņošu! Tikai neaizmirsti paķert no darba pagājušā mēneša Forbes izdevumu, kuru lūdzu, labi?... Simona?... Tu mani dzirdi?" pēc Zanes balss saprotu, ka laikam kādu brīdi esmu klusējusi.

"Jā, centīšos šoreiz atcerēties. Paklau... man tāda sajūta, ka man seko. Kāds vīrietis gāja aiz manis un skatījās virsū. Tad stāvēja man blakus pie avīžu kioska, un, kad nopirku savas sudoku un gāju prom, viņš neko nenopircis devās pakaļ un pat skrēja, lai vienlaicīgi ar mani pārietu pāri ielai. Tagad ir atpalicis, bet vienalga izskatās, ka mani pēta..."

"Vai tev nav piemetusies paranoja? Ko tad lai tas nabadziņš dara, ja viņam jāiet vienā virzienā? Hmmm, varbūt tu esi viņam iepatikusies, bet varbūt tas ir maniakāls slepkava, kas noskatījis savu upuri un priecājas par kluso strupceļa ielu, pa kuru tu dodies..."

Es iesmejos par viņas ironiju: "Labi, tev taisnība, uz pilsētas galvenās ielas nekas nenotiks. Tad līdz pusdienlaikam!" beidzu sarunu un ieeju savā darba vietā - pētniecības žurnāla "Tā lūk!" birojā.

Lai gan esmu kādas 10 minūtes nokavējusies, par laimi, man nav jāuztraucas par priekšnieka dusmām. Galvenais redaktors un līdzīpašnieks Juris Bērzliepiņš tādiem sīkumiem nepievērš uzmanību - viņš zina, ka mēs savus rūpīgi izstrādātos rakstus nodosim laikā. Un kāpēc lai mēs to nedarītu, ja viņš maksā mums kārtīgu algu, nodrošina dažādus komandas saliedēšanas pasākumus, turklāt pie viņa var vienmēr vērsties jebkurā jautājumā. Ir pieejami arī profesionalitātes paaugstināšanas kursi, kas skaitās obligāti un nāk par labu ikvienai karjerai. Turklāt, ja kāds sāk slinkot vai izdara kādu kļūdu, tad saņem rakstisku brīdinājumu, un nākamajā reizē tiek atlaists no darba. Tik stingri, tik vienkārši, bet darbojas. Turklāt Bērzliepiņa kungam patiešām ir izdevies savākt ap sevi burvīgu komandu, viņš redz cilvēkam cauri un šaubīgajiem variantiem uzreiz pasaka ardievas.

Iekārtojos pie sava datora un pārskatu piezīmes, ko vakar vakarā uzmetu. Divi kaimiņi it kā visu iedzīvotāju vārdā sūdzās par jauno māju projekta "Pasaku ieleja" apsaimniekotājiem - tie iekasējot no iedzīvotājiem nesamērīgi augstu apsaimniekošanas maksu, turklāt, ja kāds nākot jautāt un sūdzēties, sekojot draudi. Savācu informāciju par apsaimniekotājiem "Sweet Home Projects" pārskatīšanai vēlāk. Sarakstu jautājumus abiem iedzovotājiem un sarunāju intervijas. Ja tagad pasteigšos, Egitu Bergmani paspēšu nointervēt vēl pirms pusdienām. Aši pasaku priekšniekam, uz kurieni dodos, nomainu atmiņas karti diktofonam, paķeru somiņu, pierakstus, un steidzu uz auto.

Novietojusi auto "Pasaku ieleja" viesiem paredzētajā stāvlaukumā, dodos meklēt vienu no pagaidām vēl diviem apdzīvojamajiem namiem. Stāvlaukums atrodas vienam neapdzīvotam namam galā, pašā teritorijas stūrī. Šī vieta šķiet diezgan nepārredzama, ņemot vērā, ka aiz žoga ir mežs, un jaunbūve, gar kuru jāiet, neapdzīvota, tumšā vakarā man būtu bail šeit iet. Laimīga tikusi līdz stūrim, pamanu, ka uz viesu stāvlaukuma pusi lēnām virzās kāda melna automašīna ar tonētiem logiem. Mazliet paātrinu gaitu, lai ātrāk nokļūtu intervējamās dzīvoklī daudzdzīvokļu namā, jo kaut kā uzmācas nelāga priekšnojauta.

Pusdivpadsmitos jau tiku ar interviju galā. Egita Bergmane izrādījās cēla 70 gadus veca kundze, kura uz jautājumiem atbildēja lakoniski un skaidri, nemīlēja liekas pļāpas, turklāt vēl sniedza man pierādījumus - rēķinus par komunikācijām un apsaimniekošanu, pastāstīja par saviem aprēķiniem šajā sakarā. Viņa apgalvoja, ka mans otrs intervējamais, privātmājā dzīvojošais Jānis Šņoriņš, spēšot vēl kaut ko pastāstīt. Viņš gan šobrīd neesot uz vietas, tāpēc tiku nodrošināta ar viņa telefona numuru. Apmierināta dodos uz mašīnu, spriežot, ka nokļūšu kafejnīcā pirmā un man būs vēl iespēja apsmadzeņot iegūto informāciju.

Taču, tiklīdz nogriežos ap jaunbūves stūri, kas bija priekšā viesu stāvlaukumam, mani satver kāds vīrietis un piespiež kaut ko pie deguna...