Atmosties Brazīlijā

17.Neziņa

KRISTAPS

Pavadīta otrā trakā nakts ar Lāsmu, smaidīdams pie sevis domā Kristaps pusdienu pārtraukumā. Viņš nemaz nebūtu dusmīgs, ja varētu šādi pavadīt katru nakti, bet Simona jau nekad nepiekritīs tādām lietām, uz ko spējīga Lāsma. Žēl, ka viņai jābrauc komandējumā, varētu satikties arī šovakar. Diez, cik ilgi sieva būs prom? Ja izdotos vēl dažas reizes tikties ar Lāsmu...

Par ko gan viņš domā - par to, kā krāpt Simonu? Kas ar viņu ir noticis? Viņš taču sievu mīl - viņa ir tā pati mīļā un saprotošā meitene, kas viņu vienmēr uzklausījusi, kura nekad nerīko skandālus un histērijas, kura viņu paklausa. Simona ir viņa ģimene.

Bet, ja tā padomā, arī Lāsma ir laba mamma, laba mājsaimniece, tikai raksturā ašāka, neķītrāka, drošāka, ar lielu izdomu gultā, kamēr Simona vairāk līdzinās viņa mātei.

Vai viņš tagad sāka abas sievietes salīdzināt?

Cerams, ka Simona vēl nebūs atgriezusies, kad Lāsma pārbrauks no komandējuma, vajadzētu vēl ar viņu pāris reizes satikties, varbūt tad izdosies atrast kādu rakstura īpašību, kuras dēļ sievas draudzene tā viņu vairāk neinteresēs. Tad viņš šo sakaru savā prātā norakstīs pie vājuma izpausmes uztraukumā par sievas pazušanu un aizmirsīs. Vajag vēl tikai dažas reizes.

EDUARDO

Viņš Simonu redz pavisam nedaudz. Jau bija pierasts tik bieži būt viņai tuvumā, bet tagad visi ir ierakušies darbos.

Un tas Rafaels!!! Eduardo ar mokām knapi valdījās, kad abiem iznāca tā neveiklā vārdu apmaiņa pie vakariņu galda. Ja viņš nebūtu ieraudzījis Simonas izbiedēto skatienu, tad noteikti būtu zaudējis savaldību un pateiktu kolēģim ko lieku. Labi, ka iznāca savu sakāmo pasniegt ar joku. Rafaels tikmēr izskatījās aizkaitināts. Labi, ļoti labi - Simona sapratīs, ka aiz tēlotā galantuma maskas slēpjas kādi nodomi, un sāks uzmanīties. Cerams.

Žēl, ka neiznāca piespiest viņu strādāt kabinetā, būs jāsatiek Simona vienatnē un jāpiedāvā viņai izvēle tulkot augšā pie viņa, nav taču obligāti vienmēr jābūt Rafaela tuvumā.

RAFAELS

Un ko tagad? Simona aizmiga praktiski viņa klēpī. Viņu nest uz savu gultu vai uz viņas istabu? Vai varbūt pamodināt, lai izlemj pati, ko darīt? Nē, žēl... Ko? Viņam žēl? Tik tiešām, viņam kļuva sievietes žēl. Parasti tādas sajūtas viņam neparādās. Pēc tā, kā viņa māte krāpa tēvu, bet draudzene pēc tam viņu pašu, Rafaels vairāk sievietēm neticēja. Visas sievietes viņam šķita vienādas - viltīgas aprēķinātājas.

Un tad viņš satika Simonu. Viņa no pārējām atšķīrās it visā. Viņš nesaskatīja sievietē viltu vai mākslīgumu. Viņa atklāti pateica, ko domā vai jūt, aizstāvēja savu laulību, uzreiz brīdinot. Un, kad viņš varēja nolasīt sejā visas sievietes izjūtas, kamēr viņa apskatīja pēdējo ierakstu, viņā modās žēlums. Viņš redzēja, kā Simona sāk uztraukties, uzlikdama roku virs sirds, kā paātrinās viņas pulss, kas izpaudās pulsācijā uz kakla, kā iepletās acis, tika aizturēta elpa, kā izlauzās asaras. Kad viņš viņu mierinādams apskāva, Rafaels juta, kā viņa trīc elsodama. Bija tik labi turēt viņu apskāvienā un parādījās vēlēšanās viņu mierināt, aiztraukt visas bažas. Viņš par tādu izgājienu gribēja sadot Simonas vīram pa muti, lai gan pats tikko bija vēlējies, lai iznākums būtu tieši šāds.

Viņš kārtējo reizi noskūpsta sievietes galvu, ieelpodams patīkamo smaržu.

Un tagad stop, vīrietis sev noteic. Pirmkārt, viņa ir precējusies. Lai gan tagad neko nevar zināt, kas notiks. Otrkārt, viņš pārkāpj pats savus likumus - nedrīkst pieķerties nevienai sievietei. Pasaulē ir daudz sieviešu, kas mestos viņa apskāvienos. Izmantoji un aizmirsi. Ja Simona nepadosies viņa šarmam, sameklēs kādu citu, stingri nosaka vīrietis un nolemj nest sievieti līdz viņas istabai.