Rītā Simona iet uz darbu. Un.. pēkšņi pamostas nepazīstamā istabā,aiz kuras logiem vīd ne tikai tropisks dārzs, bet arī vīrieši ar ieročiem rokās... bet ne tikai - ir arī ļoti skaists namatēvs.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Kā sāp galva, nodomāju vērdama vaļā acis. Atvērusi, pretī redzu gaiši zilu sienu un televizoru, un nesaprotu, kur atrodos. Pa kreisi ir logs ar puspievērtām žalūzijām, naktsskapīti pie gultas, bet pa labi - mamma.
"Simona, tu pamodies?" viņa jautā.
"Jā. Kur esmu?"
"Slimnīcā, mīlīt. Nesatraucies, viss ir kārtībā. Ko tu atceries?"
Atceros, ka esmu Latvijā, ka braucu pēc darba satikties ar vīru. Atceros sadursmi. Rafaels!
"Mammu, kur ir Rafaels? Kāds šodien datums? Un bērni?"
"Pirmkārt, bērni ir pie Zanes, par visu esmu parūpējusies. Otrkārt, ir tā pati diena, otrdiena. Neatceros, kurš tavs Brazīlijas kolēģis bija kurš. Vienu atveda ar ātrajiem uzreiz pēc tevis, viņš šobrīd pēc narkozes guļ, atgūst spēkus, jo tajā sadursmē zaudēja daudz asiņu. Dzīvībai bīstams nekas neesot, bet pieslēgts pie sistēmas. Un otrs, kurš ar tevi brauca ātrajā palīdzībā un zvanīja man, visu paskaidrojot, devās kārtot kaut kādas formalitātes par noziedzniekiem. Kristapu palaida uzreiz pēc pārbaudes. Kas attiecas uz tevi, viss kārtībā, ievainojums nav liels. Ārsti aizšuva brūci un apgalvoja, ka tu esot no šoka paģībusi. Rīt no rīta jau varēšot doties mājās."
"Skaidrs," atbildu un nopūšos.
Mamma noteikti prasīs paskaidrojumus, bet kurš var viņu vainot? Vienkārši man šobrīd negribas sākt lielu skaidrošanu, nezinot, cik daudz drīkstu teikt.
"Simona, es zinu, ka daudz šodien pārdzīvoji," mamma iesāk, "bet man jāzina, kas notiek. Kāpēc tevi vajā noziedznieki?"
Es nopūšos un pagriežos loga virzienā. Laukā līst lietus un metas tumšs. Izskatās, ka varētu būt jau deviņi vakarā. Pēkšņi mamma sāk klepot, tā ir īsta klepus lēkme, kas kādu laiku nebeidzas. Kad tā galā, mamma ir pavisam aizelsusies.
"Mammu, kas tev kaiš? Tu esi slima?" norūpējusies jautāju.
"Nemaini tematu. Mans jautājums ir svarīgāks, turklāt es jautāju pirmā," viņa pavisam nopietni saka.
"Ak, mammu, tas ir sarežģīti, un man nav ļauts daudz stāstīt. Tas saistīts ar rakstiem, ko rakstīju."
"Un kas tajos tāds bija, par ko jādzenas pakaļ?"
"Mammu, es jau teicu, ka nevaru stāstīt. Tas saistīts ar mūsu visu drošību."
"Jā, līdz šim nestāstīji, un paskat, cik droši iznāca," viņa nerimstas.
"Tas nav tā. Viss saistīts ar slepenām valdību organizācijām, kuras mani sargā. Ja kolēģi nebūtu šeit, manis arī noteikti jau nebūtu. Klau, Eduardo, nu, tas, kurš kārto formalitātes, neteica, kur būs?"
Mamma šķībi uz mani paskatās: "Teica, ka uzgaidāmajā telpā. Viņš teica arī, lai es pasaucot, kad tu atmodīšoties. Viņš izskatījās ļoti uztraucies par tevi."
