Atmosties Brazīlijā

3. Trimdā kā ekskursijā

KRISTAPS

Kristaps Laimiņš, pirms doties gultā, pieiet pie ledusskapja un paņem alu. Vakarā Simona laikā nepārnāca mājās, turklāt nebija sazvanāma. Tad piezvana priekšnieks un apgalvo, ka aizsūtījis viņu kaut kādā tur komandējumā. Kāpēc viņa pati nevarēja piezvanīt? Vai tik viņiem abiem kaut kas nav padomā, būs rīt pašam pie tā Bērzliepiņa kunga jāaiziet, lai redzētu, vai tik abi nav devušies kopā. Te kaut kas nav tīrs. Draudzenes arī apgalvoja, ka neaizgājusi ar viņām pusdienās, bet nospriedušas, ka kāda svarīga intervija, jo uz zvaniem neatbildējusi.

Pie velna visu lielo naudu, ko viņa tur nopelnīs. Labāk būtu gulējusi mājās, gultā, savam vīram pie sāniem, nevis apkārt viena vazājusies. Jau toreiz, kad viņa brauca uz kursiem, Kristaps viens gultā visu nakti negulēja. Diez, cik ilgi viņa būs prom? Vēl viņas dēļ var neiznākt braukt uz ezeru nedēļas nogalē, atkritīs plānotā sadzeršana ar večiem. Turklāt Kristers un Patriks vienkārši nav noliekami gulēt. Kā Simonai izdodas viņus stundas laikā aizmidzināt, kad viņam paiet gandrīz divas? Būs jāmaina arī savi paradumi un jāvadā bērnus uz dārziņu pašam.

Te prasās arī otra alus bundža. Vīrietis nospriež, ka rīt dosies pie priekšnieka, lai redzētu, vai viņš uz vietas, un prasīs arī sīkākus paskaidrojumus par visu lietu. Paņēmis otru alus bunžu, viņš iegāžas dīvānā un skatās savu autopārraidi.

EDUARDO

Eduardo ieiet savā istabā un uz mirkli iekrīt atmuguriski gultā. Simona Laimiņa... Bailes viņas acīs, kad attapās nepazīstamā mājā... aizrautība, ar kādu ēda... mulsums... sejas ādas pieskāriens, kad viņš bija izšķīries par labu atvadu skūpstam... kāpēc viņam par šo sievieti tā jādomā? Vīrietis pieceļas un aši ieskrien dušā noskaloties, pirms doties uz savu kabinetu istabas otrā galā un sniegt priekšniecībai atskaites.

Izgājis no dušas, Eduardo, matus slaukot, pamet acis uz logu un redz Simonu pie baseina. Viņa malko dzērienu no pudeles, kuru Maria vakariņu laikā aiznesa uz viņas istabu. Tad viņa noliek dzērienu uz galdiņa pie zviļņa un pieliecas, lai noautu apavus, lēnām pieiet pie baseina un iemērc vienu kāju ūdenī. Eduardo pamana uz galdiņa nolikto fotoaparātu un roka pati pastiepjas pēc tā. Viņš izdara vienu uzņēmumu. Simona aiziet uz baseina sānu, kur kāpnītes ved ūdenī un pakāpj divus solīšus zemāk. Tagad viņa redzama profilā. Mati ir izlaisti un vieglais vējiņš atpūtis tos no sejas. Viņa pagriežas ar seju uz mājas pusi un atspiežas pret roku balstu. Vīrietis fotografē, kamēr sieviete atmet galvu atpakaļ un bauda vakara saules starus. Viņš pievelk ainu tuvāk, tad pamana, ka sieviete atver acis uz skatās uz mājas pusi. Viņš satrūkstas, bet tad apjauš, ka caur aizkariem taču nekas nav saskatāms. Bet ar to pietiek, lai viņš noliktu fotoaparātu vietā.

Ko viņš dara? Slepus fotografēt nav labi, nav pareizi. Kas viņam uznācis? Eduardo vēl pamana, ka Simona norauj krekliņu pār galvu, palikdama maigi rozā bikini augšdaļā, un spēji novēršas. Viņš jau tā pārāk daudz slepus zadzis viņas vientulības mirkļus.

Jāiet pie datoriem, jāraksta atskaite un rītdienas plāns, jāapskata, vai nav kādu jaunumu.

SIMONA

Jā, labi, ka es izvēlējos nopeldēties. Ir tik patīkama, silta novakare! Vienu brīdi bija sajūta, ka kāds pēta, taču nospriedu, ka tā ir, piemēram, Maria, kas ēdamistabā patlaban novāc galdu. Es jūtos neticami labi. Man ir neticami skaista istaba, drēbju skapis istabas lielumā, pasakaini ķermeņa kopšanas un kosmētikas līdzekļi, aksesuāri, tūliņ strādāšu labi apmaksātu darbu, nu, vismaz kādu laiciņu. Bet tas, iespējams, ļaus mums dārzā beidzot bērniem uzcelt izplānoto rotaļu laukumu, varbūt pat vēl labāku par plānoto

Un tad mani pārņem vainas sajūta. Es te atslābinos un baudu dzīvi, bet mani tuvinieki un draudzenes varbūt uztraucas. Labi, viņi domā, ka esmu komandējumā, bet Kristapam noteikti būs vēl arī citas domas. Viņš man ir tik greizsirdīgs! Visur, kurp vien dodos, viņam ir vēlme mani pavadīt, uztraucas par katru sveša vīrieša skatienu dzīvē vai pat tikai sociālajos tīklos. Tā dēļ es nevaru pat mierīgi atļauties izrauties kādu vakaru pasēdēt kafejnīcā kopā ar savām draudzenēm, neraizējoties, ka pārnākot viņš būs sapūties un aizdomu pilns. Un, kad man bija jābrauc uz divām dienām uz kursiem, viņš izturējās tik aizvainoti, purpināja, ka nevieniem kursiem neesot nekādas jēgas, tos neviens tā vai tā neņemot par pilnu. Un bērnus vākt vienam pašam arī neesot nekāds prieks. Dažas reizes, kad nācās, visas mantas bija izsvaidītas, gulēt bērni aizgāja ar tām pašām drēbēm, kas bija mugurā. Un ģērbt bērnus, atšķirt mājas drēbes no labajām, arī nemācās. Lai gan stāstījusi esmu neskaitāmas reizes, atbilde vienmēr būs - es nemāku, tev sanāk labāk, es atkal izdarīšu tā, kā tev nepatiks.