Atmosties Brazīlijā

5. Daži divdomīgi mirkļi

Mēs izejam cauri laukiem un dodamies mežā iekšā, norunājuši, ka pietiek cepties saulē. Meža ēnas sniedz patīkamu vēsumu, bet kopumā gaisa temperatūra vienalga ir lielāka nekā vasaras karstumā Latvijā.

Dodoties dziļāk iekšā mežā, paliek tumšāks - gaisma knapi spējusi izlauzties cauri kuplojošajam zaļumam. Sajūta ir gandrīz vai sirreāla, atrodoties mistiski zaļā puskrēslā, kā pasakā. Dodoties dziļāk iekšā starp kokiem, pamanu, ka zeme kļūst valga un tālāk vīd sīku rozā ziediņu klājiens.

"Cik skaisti! Kā rozā paklājiņš!" iesaucos un steidzos tuvāk aplūkot ziedus. Tiem ir balts viducītis, kas kļūst arvien vairāk rozā līdz ziedlapiņu galiņiem.

"Šīs, starp citu, ir manas mīļākās puķītes," ieminas Eduardo, "Sophronitella violacea jeb viens no orhideju paveidiem."

"Cik tās skaisti izskatās šajā zaļajā meža tumsā, it kā harmonē un kontrastē vienlaicīgi!"

"Jā, man arī tā liekas," nosaka Eduardo, un man šķiet, ka sadzirdu viņa balsī skumjas. Viņš ir noliecis galvu un skatās uz saviem purngaliem. Es pietupjos un pārlaižu ar plaukstu kādam biezākam ziediņu klājienam. Eduardo notupstas līdzās, noplūc sīko ziediņu un iekārto man matos aiz auss. Mēs sasmaidamies.

"Es esmu fotografējis un gleznojis šos ziediņus, vēlāk parādīšu," viņš saka un ceļas augšā.

Es izelpoju. Nemaz nejutu, ka esmu elpu aizturējusi... aizlika ziediņu man aiz auss - tas viņiem ir pierasts tā darīt, likt sievietēm puķes matos? Kā man reaģēt uz tādām lietām - ignorēt, pateikties?

"Ēēm... šķiet, ka šie ziediņi arī man varētu kļūt par mīļākajiem..." Ko es tikko pateicu? To varētu viegli pārprast, tāpēc piemetinu: "Tāpat kā sniegpulkstenītes, kas izlaužas cauri sniegam, šie mazulīši ir izlauzušies meža tumsībā. Starp citu, mēs taču esam diezgan augstu virs jūras līmeņa. Kā tas nākas, ka zeme šeit valga?" aši mainu tematu, lai neiebrauktu dziļākās auzās.

"Te netālu kā maza strūklaka plūst laukā klinšu avotiņš. Nāc, parādīšu," vīrietis paņem mani aiz rokas.

Nezinu, no pārsteiguma vai vienkāršas nejaušības, man nokrīt dzēriena pudele. Mums nākas atlaist rokas, kad pieceļos to paņemt. Nezinādama, kā rīkoties, es turu pudeli tajā rokā, kas ir Eduardo pusē.

Viņš paskatās uz pudeli, tad man acīs un saka: "Vai, piedod! Es neapjēdzu, ka saņēmu tevi aiz rokas. Man tas kaut kā šķita kā visdabiskākā lieta pasaulē!" viņš atvainojas un raida manā virzienā kautrīgu skatienu.

Kādu brīdi es stāvu ar puspavērtu muti, un Eduardo pēta manu seju.

"Nekas! Manuprāt, pie vainas būs šī meža maģija," es nomurminu.

Mēs novēršamies un turpinam ceļu. Pēc kāda laiciņa es dzirdu ūdens urdzēšanu.

"Te nu tas ir, mazs slapinātājs," pajoko mans ceļabiedrs.

Es ievēroju mazītiņu strūklaciņu izšaujamies no biezā floras paklāja un iešļakstāmies atpakaļ tajā uz visām pusēm.

"Nostāsti vēsta, ja no šī strautiņa padzeras, tad veicas mīlestībā."

Ak Dievs, vai viņš speciāli aizskar šo jūtīgo tematu? Es neko neatbildu, dodoties strautiņam klāt. Pieliecos, noskaloju seju un tad padzeros.

"Bet, ja ar šo ūdeni nomazgā seju, tad piesauc visu apkārtējo apbrīnu un mīlestību."

Manas acis pārsteigumā paliek plaši ieplestas, kamēr es padzeros. Tad uzmanīgi paskatos Eduardo virzienā. Viņš uz mani neskatās, bet notupjas blakus un arī skalo seju, tad padzeras. Mjā... nez kāpēc mana sirds sāk dauzīties. Es pētu, kā viņš turpina turēt roku avotiņā, tad pieliek to sev pie skausta, teikdams, ka, ja cilvēks izdara tā, tas lieliski palīdzot atvēsināties.