Atmosties Brazīlijā

32.Atvadas

Cik var raudāt? Simona, saņem sevi rokās! Bet es nespēju. Nekad neesmu tik daudz raudājusi, kā šo divu nedēļu laikā. Labi, varbūt tikai tad, kad biju bērns.

Pēc kāda brīža piesteidzas klāt Rafaels un nometas man blakus uz ceļiem.

"Kas kaiš, Simona? Vai Eduardo tevi kam piespieda, varbūt izmantoja?"

Mani šņuksti apstājas. Ko? Ko viņš teica? Vai tiešām viņš domā, ka Eduardo tā varētu rīkoties?

"Nē, Rafael! Eduardo taču nav tāds. Vai tiešām tu..."

"Bet kāpēc, Simona? Kāpēc tu tā darīji?"

Tonis, kādā vīrietis to pajautā, ir paaugstināts un dusmīgs. Viņš pieslienas kājās un sāk staigāt šurpu turpu. Un ko man atbildēt? Klusiņām tupu un nesaku neko.

Nezinu, cik ilgs laiks pagājis, kad Rafaels apstājas un pagriežas ar skatu pret mani.

"Centos izdomāt kaut vienu loģisku skaidrojumu, bet neizdevās. Es nespēju izdomāt iemeslu, kāpēc tu vienas dienas laikā meties ap kaklu diviem vīriešiem."

Viņa formulējums izklausās diezgan drausmīgi.

"Es neteiktu - metos ap kaklu..." mēģinu bilst, bet tieku pārtraukta.

"Kāda starpība, kā to nosaukt? Tas ir vienalga. Galvenais, ka tu to izdarīji. Jūtos kā pēdējais muļķis," viņš atzīstas.

Bet es jūtos kā nejēga: daru lietas, ko nevajadzētu, turklāt nespēju paskaidrot, kāpēc. Tā rīkojas tikai mazi bērni nevis pieauguši, apzinīgi cilvēki.

Kā apstiprinādams manas domas, Rafaels saka: "Kurš pieaudzis cilvēks tā rīkojas? Es sliecos domāt, ka tikai auksts aprēķinātājs."

Es noduru galvu. Domāju, ka viņš kaut nedaudz būs mani iepazinis, bet, šķiet, esmu kļūdījusies. It kā saprotu, ka tas no malas varētu tā izskatīties, bet cerēju, ka viņš redz, kāda esmu. Šis teikums mani sāpina, tāpēc slienos kājās un dodos uz durvju pusi.

"Pag, es vēl neesmu beidzis. Es gribu izrunāties, negribu, lai atkal tiec cauri sveikā."

"Ko neesi beidzis? Neesi beidzis mani apvainot? Gribi, lai aizeju no šejienes sagrauta vēl vairāk nekā jau pēc šīm divām nedēļām esmu?"

To visu es izsaku, stāvot pret viņu ar muguru. Runāju diezgan skaļi, tāpēc satrūkstos, kad Rafaels aiz rokas pagriež mani pret sevi, jo nedzirdēju viņu pienākam.

"Es gribu redzēt tavas acis. Man jāmēģina noteikt, cik daudz patiesības ir tavā teiktajā."

Es aizkaitinājumā paskatos uz griestiem. Viss, ko šajā mirklī vēlos, ir doties mājās. Šobrīd es no sirds vēlos atpakaļ savu mierīgo, neko nezinošo dzīvi. Visa šī drāma man ir līdz kaklam. Visiem spēkiem cenšos apturēt asaras.

"Es nesaprotu," ierunājas Rafaels, "kā tu mani pārliecināji? Kā tu liki sev pieķerties? Ko tu izdarīji, lai es mainītu savus paradumus? Kā liki sev noticēt? Ar iežēlināšanu, nobirdinot pāris asaras, kad uzzināji, ka vīrs krāpj? Ar bērnišķīgo mulsumu? Cik ilgi trenējies, lai tas iznāktu tik dabisks?"

Man atveras mute.

"Un šoka tēlošana arī tev tīri labi padodas."

Es neticībā grozu galvu un dusmu uzplūdā iecērtu vīrietim pļauku. Mēģinu atkal doties prom, bet viņš mani nelaiž, saķerdams aiz plaukstas locītavas un atkal pagriezdams pret sevi. Es mēģinu izrauties, bet nesanāk, jo viņa tvēriens ir stiprs.

"Man sāp, laid vaļā!"

"Tu saproti, ka es tevis dēļ nolaidu tiltu pār savu aizsargrāvi? Es tā pretojos šīm jūtām, negribēju, lai man atkal sāp, lai mani pieviļ. Es tev ticēju, kad apgalvoji, ka neesi tāds cilvēks. Bet tagad izskatās, ka visu laiku tu lēnām tikai bruģēji sev taciņu gan uz mani, gan Eduardo."