Atmosties Brazīlijā

16.Nemiers par vīru

Savā istabā nespēju rast mieru. Cenšos palasīt žurnālu, paskatīties TV, bet tā īsti nespēju nekam pievērsties. Lāsma tik vēlu mūsu mājās... Vīra nav klāt, bērna arī, vai Kristaps viņu krāptu, vai draudzene varētu viņai ko tādu nodarīt?

Simona, varētu būt daudz un dažādu skaidrojumu, cenšos sevi mierināt, domājot, kādi tie varētu būt. Varbūt Lāsma sastrīdējās ar Aldi un negribēja palikt mājās. Pie Zanes viņa nevarēja doties, jo tur patlaban remonts, nav kur viesiem palikt. Jā, tā, visticamāk, arī būs. Tad nemierīga balstiņa prātā iejautājas, kāpēc Lāsma nedevās pie savas mātes? Iespējams, ka viņa bija nogurusi un vienkārši aizmiga... Bet kāpēc viņa devās ciemos viena, atstājot kaut kur savu meitiņu? Varbūt viņa palīdzēja Kristapam ar kaut ko - ar bērniem vai mājas kārtošanu... Bet bērniem sen jau vajadzēja pēc desmitiem gulēt, it īpaši pēc nogurdinošas un piedzīvojumiem bagātas nedēļas nogales, turklāt arī māja nebūtu tik ilgi jākārto.

Kā lai tagad nomierinos un nedomāju par to visu? Kaut nu Paloma ātrāk atnestu man to tulkojamo materiālu, lai ir kam pievērsties, bet sieviete nerādās. Izdomāju, ka jāpajautā Mariai, kurā istabā viņa apmetusies, un jādodas pašai meklēt.

Kad to izdaru un pieklauvēju pie durvīm, neviens neatbild, tāpēc dodos uz virtuvi pie Anas, kura patlaban mizo dārzeņus.

"Kas tad nu, bērns? Tev tāda saskumusi seja," uzreiz konstatē vecā sieviete.

"Ak, nekas, kārtējās raizes ap visiem notikumiem," nosaku, jo nevēlos stāstīt lietas, par kurām pati neesmu droša, kuras pašai vēl nav izprotamas. "Turklāt man nav ko darīt. Paloma Gutjeresa piedāvāja papildus darbiņu, bet viņa vēl nav atnākusi no vadības punkta."

"Un pati aizstaigāt līdz vadības punktam nevēlies?"

Nopūšos: "Nezinu, vai tā drīkst. Viņi tur strādā, labo tehnoloģiju kļūdas, kā es traucēšu?"

"Nu jā, varbūt arī nevajadzētu. Tu tikmēr varētu pakavēt laiku man, pastāstīt, kā gāja svinībās, jo Eduardo līdz tam nav ticis."

Es sievietei atstāstu notikumu gaitu - kādi cilvēki bija ieradušies, kā mēs viņus sagaidījām, par ko runājāmies. Pastāstīju, kādu pārsteigumu bija sagatavojis Eduardo. Pastāstīju arī par uzmācīgo sievieti un to, kā Eduardo aizsūtījis viņu mājās, par ko Ana pasmejas. Atklāju, ka Eduardo radinieki man šķita ļoti jauki. Stāstot par vakara nobeigumu kautrīgi pateicos Anai par manis glābšanu otrajā rītā.

"Ak, ko nu tur pateikties! Cilvēku fantāzijai bieži vien nav robežu. Un es zinu, ka Eduardo var ticēt, jo viņš nemelo. Jā, Krizelde man ļoti tevi slavēja, bērns. Viņa teica, ka jūs ar Eduardo būtu ideāli piemēroti viens otram, ja tu būtu brīva. Jūs runājot viens otru lieliski papildinājāt, it kā būtu pazīstami jau gadiem, turklāt izskatās, ka Eduardo būs beidzis skumt par savu aizbēgušo līgavu."

"Ana, tu arī par to pašu? Atklāti sakot, nejūtos patīkami to dzirdot. It īpaši tagad, kad..." apraujos, saprazdama, ka gandrīz izpļāpājos par jaunāko satraukumu.

Ana beidz griezt dārzeņus un raugās manī: "It īpaši tagad? Es redzu, bērns, ka tevi nomāc kaut kas vairāk, nekā tu man vēlies atklāt."

"Tā ir. Bet es neatklāju tāpēc, ka varbūt manas aizdomas ir nepamatotas un tas var būt izskaidrojams."

"Es neko neuzspiežu, tev nekas man nav jāpaskaidro. Bet reizēm ir tā, ka, izrunājot skaļi savas bailes, mēs novēršam to piepildīšanos."

Es domādama skatos laukā pa logu. Kam gan lai citam es vēl izkratu savas bažas? Ana ir saprotoša sieviete, gādīga, maz ticams, ka viņa stāstīs tālāk to, ko es viņai atklāšu.