Rītā Simona iet uz darbu. Un.. pēkšņi pamostas nepazīstamā istabā,aiz kuras logiem vīd ne tikai tropisks dārzs, bet arī vīrieši ar ieročiem rokās... bet ne tikai - ir arī ļoti skaists namatēvs.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Rafaels mani skūpsta maigi un jutekliski. Man reibst galva, un vēderā pacēlies vesels taureņu bars. Neatceros, vai vispār savā dzīvē esmu tā jutusies, tāpēc cenšos šīs sajūtas izbaudīt, cenšos, lai tās iespiestos manā atmiņā. Lai gan nav zināms, kas ar mani notiks tālāk, kur es palikšu, vai šos cilvēkus vēl redzēšu, šo es noteikti vēlētos atcerēties. Pie velna visus principus un pareizumu, pie velna vainas apziņu! Es neesmu pelnījusi neko no tā, kas pēdējā laikā ar mani noticis - ne nolaupīšanu, ne vīra krāpšanu, ne arī šo apšaudi un visu slēpšanos. Uzskatu, ka pēc visa šī jucekļa piedzīvošanas esmu pelnījusi šo, esmu pelnījusi atbrīvot savas smadzenes no spriedzes, lai izvairītos no pārkaršanas. Un notiekošais šķiet tik labi un pareizi. Viss šķiet savās vietās.
Jūtu, ka šī poza - sāniski pussēdus - abiem kļūst par grūtu. Rafaels pārtrauc mūsu skūpstu, atvirzīdamies mazliet nostāk, un man bail, ka viņš sācis to nožēlot, ka negribēja neko, kas tikko notika, ka viņam tas neko nenozīmē un nekādi neliek justies. Bail arī, ka viņš to varētu būt darījis aiz līdzjūtības. Bet vīrietis klusēdams pēta manu seju, kā kaut ko tajā meklēdams, viņa skatiens ir maigs. Tad viņš atkal lēnām virzās man tuvāk, šoreiz savu roku nolaižot man uz muguras. Viņš sveras man pāri, ar roku bīdīdams mani apgulties uz muguras. Kad esmu apgriezusies, viņš roku izvelk ārā, vienu kāju pārliek man pāri, nolaižas guļus, atbalstīdamies uz elkoņiem. Mūsu ķermeņi vien knapi saskaras. Nespēju noticēt, ka man visrū ir šis skaistais vīrietis.
Rafaels turpina mani kādu brīdi pētīt, viņa lūpās iezogas mazs smaids. Es arī nespēju nesmaidīt, tad paceļu abas rokas, saāķēdama tās aiz viņa kakla, un velku sev tuvāk. Viņš nepretojas. Šoreiz skūpsts no maiga pārtop kaislīgākā, vīrietis manā mutē sāk izpēti ar mēli, ko es viņam nedomāju liegt. Sajūtas ir neaprakstāmi patīkamas, tādas piedzīvoju pirmo reizi. Manā necilajā pieredzē tādu nav bijis. Es nekautrējos un lieku lietā savas rokas, laižot tās glāstos pa viņa muguru, kaklu un galvu.
RAFAELS
Rafaels aiz rokas velk Simonu ātrā solī pa mežu, pie sevis domādams, ka intuīcija nav viņu mānījusi. Viņš ir pārliecināts, ka notiekošajā iesaistīts arī Horhe, bet nav saprotams, kurā brīdī viņš pārgājis pretējā pusē, kā viņš neko aizdomīgu pirms tam nebija pamanījis.
Viņš Simonu var tikai apbrīnot - tāda koncentrēšanās stresa situācijās. Bieži vien aizsargājamās, nesagatavotās sievietes krīt panikā, spiedz, pārstāj domāt, ir grūti vadāmas un nosargājamas. Toties Simona saglabā vēsu prātu. Maksimāli mierīgi turēja rokās ieroci, atcerējās, kas ar to darāms. Redzams, ka viņai ir bailes, bet sieviete veiksmīgi tās apspiež un dara, kas norādīts. Viņa lieliski izvērtē apkārtējo situāciju, iespējams, sadzirdot uzbrucēju, izglābusi pat viņiem abiem dzīvību. Viņa, ļoti iespējams, pirmo reizi saskārusies ar nošautu cilvēku, bet spēja saglabāt mieru, un tas Rafaelu patiešām pārsteidz.
Viņam prieks, ka paliks alā ar Simonu. Viņš neatļaujas ne uz ko cerēt, bet jau viņas klātbūtne vien būs pietiekama un patīkama. Viņš varēs ar sievieti neviena netraucēts parunāt, iespējams, pat skaujot mierināt.
