Atmosties Brazīlijā

20.Vakara skrējiens

Aiznesu līdz virtuvei savu sulas glāzi, pie viena Anai paziņodama par Rafaela un Horhes prombūtni, tad līdz vakariņām turpinu savus tulkošanas darbus.

Ēdamistabā ierodos kā pēdējā, atvainodamās, ka esmu aizrāvusies ar savu darbu.

Paloma nogroza galvu: "Simona, darba laiks jau sen ir garām. Ja jūs tik aktīvi darbosieties, sāks piekasīties mums par slinkošanu."

"Es tā darbojos personīgu iemeslu vadīta. Lai gan saprotu, ka baigā palīdzība no manas puses nenāk, bet vismaz kaut ko es varu darīt lietas labā. Turklāt man jau piekasījās par slinkošanu, tāpēc baidos padarīt pārāk maz."

"Bet tas taču bija tikai Rafaels! Viņš mums ir garastāvokļa cilvēks, nevajag pārāk uz viņu apvainoties," Paloma velta man smaidu.

"Turklāt tavs tiešais priekšnieks esmu es, tev viņš nav jāklausās," piemetina Eduardo, uz mirkli uzlikdams savu roku manējai.

"Viss kārtībā. Man vajag arī ar kaut ko nodarbināt prātu, lai aizdzītu uztraukumu par savējiem un visu šo jezgu."

"Uztraukumu aizdzīt var dažādos veidos, ne tikai strādājot," teic Paloma. "Mēs varētu kādu dienu veltīt iepirkumiem, pastaigām vai aiziet izklaidēties vakarā tāpat kā Rafaels ar Horhi. Varbūt savāksimies visi kādu vakaru?"

"Nebūtu peļama ideja. Tikai domāju, ka Rafaels atteiksies. Viņš tādos baros neiet," aizrāda Eduardo.

"Ja nāks Simona, es domāju, ka viņš pievienosies," noķiķina Paloma. Es redzu, ka uz šo viņas piezīmi Eduardo seja kļūst sadrūmusi.

Tad viņš saka: "Rafaels iet vai nu viens vai kopā ar Horhi. Tādā veidā labāk veicoties ar zaķiem, kā viņš man pats stāstīja. Bet piedāvāt jau var."

Pārējie atzīst, ka ideja nav slikta, un mēs sarunājam piektdien vakarā iziet ciematā. Pēc vakariņām Eduardo saka, ka laikā ap pusastoņiem ienākšot pie manis, lai mēs kopā varētu paskriet.

Pa atlikušo laiku es vēl mazliet pastrādāju, tad sameklēju vieglus šortiņus un lencīšu krekliņu, skriešanas apavus un cepurīti ar nagu. Pēc dušas saģērbjos un sāku žāvēt matus. Kad pabeidzu un pagriežos, lai izietu no vannas istabas, gandrīz saskrienos ar Eduardo, kurš stāv durvju ailē, atspiedies pret stenderi un pārlicis kāju pār kāju. Viņa acīs ir maigums un uz lūpām rotājās pavisam viegls smaidiņš.

"Vajadzētu atvainoties par ielaušanos. Lai gan pirms tam es pieklauvēju, tā ka galīgi nepieklājīgs nebiju."

"Nekas, viss kārtībā," atsmaidu pretī.

Eduardo nopūšas: "Tomēr es neko nenožēloju. Tieši otrādi - man patīkami bija redzēt tevi tā darbojamies, redzēt kaut daļu no taviem ikdienas paradumiem."

Man mazliet paveras mute, dzirdot šādus vārdus, un sāk dauzīties sirds. Pateikt gan es neko nespēju, jo spēcīgie sirds klauvējieni laikam izbaidījuši visus vārdus. Eduardo pasniedzas un aizliek aiz auss vienu matu šķipsnu, ko biju atstājusi karājamies.

"Nu - gatava skriet?"

Es nokrekšķinos, pirms atbildēt: "Gatava! Dodamies!"

Pa ceļam līdz vārtiem uz mežu Eduardo pavēsta, ka jau sarunājis ar Anu, lai atstāj mums kaut ko atspirdzinošu, kad atgriezīsimies. Mēs nolemjam, ka skriesim līdz ciematam, tad tur kaut ko padzersim un dosimies atpakaļ.

Kad esam izlekuši žogam otrā pusē un vārti aizvērti, sākam lēnā riksītī virzīties pa mežu. Euardo virzās lēnā solītī, bet es paātrinu tempu. Mēs kādu brīdi skrienam klusēdami un baudīdami dabu un slodzi.