Atmosties Brazīlijā

22.Simonas pārdomas par laulību

Eduardo aizved mani pie sava dīvāniņa un apsēdina. Tad pats apsēžas man līdzās un apskauj, klusi teikdams: "Vai es varu kaut kā palīdzēt?"

Es gari nopūšos, aizstumdama prom kamola sajūtu kaklā, kas liek acīs sakāpt asarām. Eduardo palaiž mani vaļā no sava apskāviena, pieturēdams aiz pleciem un ieskatīdamies acīs.

"Es tikai... Tā nav tava problēma, Eduardo, tev tāpat pietiek klapatu."

"Muļķības, Simona! Vai es tev neteicu, ka tu esi mans draugs? Jebkura mana drauga problēma ir arī mana problēma."

Es noduru skatienu: "Bet es negribu tev radīt problēmu, es tikšu..."

Es apstājos pusteikumā, jo vīrietis paņem starp īkšķi un rādītājpirkstu manu zodu, lai varētu atkal ieskatīties man acīs.

"Tā tam nebūtu jābūt. Tev nav vienai ar visu jātiek galā. Ir tikai saprotami, ka tu varētu palūgt drauga palīdzību. Vai tad tu nepalīdzētu, ja es tev kaut ko lūgtu? Vai es tev nedrīkstētu kaut ko lūgt?"

"Protams, ka drīkstētu un protams, ka es palīdzētu, bet..."

"Nekādus bet! Ja tu ar kaut ko netiec galā, tev esmu es. Nekad vairāk nedomā, ka kaut kādā veidā mani apgrūtini, jo tā nav taisnība. Ja vēlies kaut ko atklāt, es uzklausīšu, ja nevēlies, es paklusēšu. Tikai pajautā."

Tagad es pati īsi apskauju Eduardo.

"Man ir tāda sajūta, ka es esmu viens juceklis un ar to sarežģīju dzīvi arī jums. Es esmu traucēklis."

"Tā nav. Nebūtu tu, būtu kāda cita persona, kas jāsargā. Tu esi mūsu darbs, iespēja saņemt algu, kā arī iespēja beidzot tikt vaļā no brazīļu grupējuma. Un es neredzu neko tādu, kas tev liktu justies kā traucēklim. Turklāt, ja mēs ātri tiksim ar tiem brazīļiem galā, tad saņemsim prēmiju."

"Vienkārši Rafaels teica, ka es visu sarežģīju, un..."

"Ko?" Eduardo izsaucās, mani pārtraukdams. "Rafaelam būtu jāzina, ka nedrīkst darba objektam paziņot tādas lietas. Pateicoties tev, viņam ir darbs."

"Nē, viņš to nedomāja tā, bet runāja par cita veida sarežģījumiem. Un es, kā parasti, uztvēru visu saasināti."

"Ak tad cita veida sarežģījumi..." vīrietis divdomīgā tonī nosaka. "Simona, ja vēlies, es ar viņu parunāšu."

"Nē, paldies, protams, bet nav nepieciešams. Kā jau teicu, es visu vienkārši uztveru saasināti, tāpēc nav nepieciešamības ar viņu runāt, viņš nav vainīgs," es apgalvoju. "Tagad ķeramies pie darba, lai es varētu atgriezties mājās, jūs - saņemt prēmiju un tikt beidzot vaļā no manis."

Eduardo nopūšas un, pieceļoties kājās, ļoti klusu saka: "Es labprāt netiktu no tevis vaļā."

Es izliekos, ka neko neesmu dzirdējusi, un eju pie savas ierastās darbavietas, mēģinādama noslēpt smaidu. Tātad viņam negribas, lai es aizbraucu, un man tas, nez kāpēc, ir patīkami.

Visu pēcpusdienas cēlienu mēs cītīgi darbojamies. Noskaidrojās, ka nav iespējams dabūt rokā brazīļu uzņēmēju telefonsarunas, jo, acīmredzot, viņi bieži mainīja savus numurus. Toties izdevās Arta Zvedriņa telefona zvanu sarakstā uziet viena krievu uzņēmēja numuru, līdz ar to arī telefonsarunas, kas man tagad jātulko.

Arī Eduardo cītīgi darbojās, pārsvarā sarunājoties pa telefonu dažādās valodās, līdz pienāca vakariņu laiks.

Es savācu savas mantas aiznešanai uz istabu. Kad dodos uz ēdamzāli, mani kārtējo reizi gaitenī gaida Rafaels.