Atmosties Brazīlijā

21.Atkal Kristaps

Rakājoties pa skapi skriešanas apģērba meklējumos, mani iztraucē klauvējiens pie istabas durvīm. Sasējusi stingrāk rītakleitu, dodos tās atvērt.

"Labrīt, miegamice!" saka smaidošs Eduardo.

"Labrīt! Bet es taču jau esmu pamodusies, tātad miegamice diez vai atbilst gadījumam."

"Pamodusies gan, bet aizgulējusies," Eduardo turpina ķircināt.

"Tur gan tev taisnība. Atliku signālu uz 10 minūtēm. Tieši tik man arī pietrūka. Nāc iekšā, es tūdaļ saposīšos."

Aizveru aiz vīrieša durvis, paņemu apģērbu un ieeju vannas istabā domādama, vai bija pareizi viņu aicināt iekšā. Varēju taču vienkārši palūgt, lai uzgaida. Kas izdarīts, tas izdarīts.

Kad esmu gatava, pieķeru Eduardo pētam manu dēlu fotogrāfiju, kuru biju atstājusi vakar uz galda.

"Tādi brašuļi! Labprāt ar viņiem iepazītos!"

Es nopūšos: "Jāsaka - kaut kad citu reizi, jo tā arī ir. Bet tu viņiem patiktu. Un vēl viņiem patiktu bizot riņķī pa māju un dārzu vai mežu. Un garšotu arī Anas limonādes un pīrāgi."

"Runājot par Anu, vai tu pirms skriešanas kaut ko uzkod? Anai virtuvē ir svaigi spiesta apelsīnu sula un augļi."

"Apelsīnu sula būs tieši laikā."

Iztukšojuši katrs pa nelielai glāzei sulas, soļojam līdz galvenajiem vārtiem, no kuriem laižamies riksītī.

Kad tiekam līdz avotiņam un esam padzērušies un atvēsinājušies, Eduardo paziņo: "Simona, man ir tev sakāms kas nopietns. Un nepatīkams."

Es beidzu mērcēt plaukstas avotiņa ūdenī un strauji pielecu kājās. Eduardo seja ir nopietna, un mana sirds krūtīs sāk auļot.

"Neklusē, lūdzu, saki, lai nav tā jānervozē," es izdvešu.

"Nu... man vakar ienāca prātā pārlūkot videonovērošanas ierakstus..."

Pēc šiem vīrieša vārdiem mani pārņem neizsakāma noguruma sajūta, it kā es visu dienu būtu strādājusi kaut kādā akmeņlauztuvē un vakarā būtu vēlēšanās atslēgties pilnīgi no visa, iegrimt nebūtībā, aizmirstībā.

"Atkal Lāsma?" es klusiņām pajautāju.

Eduardo pamāj ar galvu, pirms turpina.

"Bērni šobrīd laikam aizvesti pie tavas mammas. Šorīt ap septiņiem pēc Latvijas laika pie Kristapa ieradās Lāsma un, pirms bija aizvērušās durvis, es redzēju viņus skūpstāmies. Kristaps pēc pusstundas devās uz darbu, bet Lāsma palika. Pusdienlaikā tavs vīrs atbrauca atpakaļ uz mājām, bet pēc stundas abi kopā devās prom. Pirms Lāsma iesēdās mašīnā, Kristaps atkal uzšāva viņai pa dibenu."

Es ar sānu atspiežos pret koku, kas man blakus, lai nenokristu. Ausīs sāk džinkstēt. Ko lai dara tagad? Pat atspiedusies es vairāk nespēju nostāvēt un apsēžos.

"Simona..."

Man pēkšņi uzmācas nevaldāmas dusmas uz visu - uz šo situāciju, uz Eduardo, kurš man paziņo tādas ziņas, uz tiem stulbajiem brazīļu kontrabandistiem, kas ne ar vienu nerēķinās, uz noziedzniekiem, kuri par naudu novāks jebkuru, pat neaizdomājoties, uz Lāsmu, kura vienmēr man ir bijusi draudzene, kurai es daudz esmu palīdzējusi. Bet Kristapu šobrīd es negribu vairāk redzēt. Es tiešām negribu vairāk redzēt savu vīru. Nekad! Nodevējs tāds, un kur - manās mājās! Kamēr es glābju savu dzīvību, esmu trimdā arī viņu drošības labā, Kristaps vēsā mierā izpriecājas manās mājās ar manu labāko draudzeni!